Ievērojamākais pārtikas cenu kāpums mūs skāris no 2021. gada beigām un 2022. gada sākuma līdz 2023. gada 1. ceturksnim. "Tad kāpums sarūk, jo stabilizējās enerģijas cenas, pat nedaudz samazinās līdz 2023. gada rudenim, un tad atkal mēreni, bet atsāk pieaugt," skaidro Dainis Gašpuitis. Ievērojamais kāpums, pēc ekonomistu aplēsēm, noslēdzies 2024. gada februārī. Cēlonis cenu kāpumam lielākoties bija enerģijas cenu kāpums, kas bija lielas izmaksas ražotājiem, piegādātājiem un tirgotājiem. Enerģija pārtikas nozarē ir izšķiroša, jo produkti jāražo, jāuzglabā, jātransportē un atkal jāuzglabā veikala plauktā.

"Daļu uzcenojuma, kas parādījās, varam nosaukt arī par alkatības inflāciju jeb "greedflation", kur vienkārši cenas tika celtas tāpēc, ka kopējā inflācija auga, un balstoties uz tā, ka bija labs valsts atbalsts un iedzīvotāju uzkrājumi pandēmijas gados, tas viss balstīja patēriņu," skaidro Dainis Gašpuitis. Pārtikas cenas būtiski ietekmē arī algu kāpums – tas pēdējos gados bijis īpaši straujš, arī noteiktā minimālā alga. Ikvienam pārtikas ķēdes dalībniekam ir darbaspēka izmaksas, kuras jāsedz ar produkta cenu paaugstināšanu.

Arī pašlaik pārtikas nozare saskaras ar būtiskiem izaicinājumiem, kas atspoguļojas atsevišķu produktu cenās. ASV skārusi milzīga olu cenu krīze, kas ir putnu gripas sekas. Visā pasaulē strauji kāpj kafijas pupiņu cenas, jo pēdējos pāris gados klimatisko apstākļu dēļ raža bijusi slikta. Cenas būtiski pieaugušas arī kakao pupiņām, pat apelsīnu sulai, kā arī graudaugiem, kur šobrīd gan situācija stabilizējusies. Klimatiskie apstākļi un raža ir faktors, kas sagādās pārsteigumus pārtikas produktu cenās arvien biežāk, ar to ir jārēķinās, uzsver Dainis Gašpuitis.

Ja pārtikas inflācija saglabājas zema – kā 2,5% 2024. gadā, individuālajām finansēm tas nav tik būtisks trieciens. Patērētāju apziņā pārtikas inflācija ir īpaši spēcīgi nosēdusies, jo pēc teju divu gadu garumā piedzīvotajiem straujajiem lēcieniem pat neliels kāpums sajūtu līmenī ir nepatīkams. "Ļoti daudziem produktiem cenas kaut kādos mirkļos sarūk, kaut kad kāpj, bet mēs, protams, reaģējam uz atsevišķiem jutīgiem produktiem, piemēram, piena produktiem, kuru cenas tagad atkal sāk pieaugt," piebilst Dainis Gašpuitis. Viens vai divi dārgāki produkti pārtikas grozā veikalā var "inficēt visu kopējo groziņu" ar sajūtu, ka produkti ir dārgi.

Daudzām sabiedrības grupām pārtikas cenas joprojām ir vājais punkts, jo pirktspēju joprojām grūti pievilkt un adaptēties esošajam cenu līmenim. Spilgti tas parādījies arī ASV, kur tirgotāji izjutuši, ka pircēji vienkārši nepieņem cenu līmeni, pārdošanas apjomi sarukuši un lielo ķēžu tirgotāji vairākiem tūkstošiem preču samazinājuši cenas, lai atgūtu klientus.

Nākotnē pircējiem joprojām arī jārēķinās ar ģeopolitisko notikumu ietekmi. Tas ir viens no faktoriem, kas var sarežģīt loģistikas ķēdes, ar tarifiem sadārdzināt importa preces. Neizbēgt arī ražotājiem, jo tas ietekmē arī iekārtu cenas, nemaz nerunājot par energoresursu cenām. Riski pastāvēs arī turpmāk.

Vēlme samazināt pārtikas cenas vienmēr bija un būs saistīta ar politiskiem lēmumiem, jo iedzīvotāju neapmierinātība lielākoties līst pār valdību. Tāpēc ir tikai loģiski, ka skaļāk runas par iespējamiem risinājumiem izskan no politiķu puses. "Būsim godīgi – jebkurā iesaistīto pusē, vai tas ir ražotājs, lauksaimnieks vai tirgotājs, vai arī nodokļu politika, ir kaut kādi argumenti par labu vai par sliktu, kur mēs varam atrast pamatojumus, ka iesaistītais posms ir vainīgs vai iemesls tam cenu līmenim, kāds tas ir," uzsver Dainis Gašpuitis.

Vēsturiski dažādu valdīšanu un valstu laikā centieni regulēt cenas nav sekmējušies ar paliekošu efektu. Drīzāk tam ir bijusi īslaicīga ietekme ar ne pārāk labām blaknēm. Savukārt pavisam ierasti ir regulēt cenas monopolizētos sektoros (gāzes vai elektrības cenas) no valdības puses. Ja to dara sektoros, kur ir konkurence, tas var novest pie preču trūkuma. Turklāt cenu griestu noteikšana pārtikas produktiem lauž ideju par to, ka biznesu vada uzņēmēji tirgus ekonomikā, skaidro Mortens Hansens.

Viens no veidiem, kā risināt pārtikas cenu jautājumu, – radīt lielāku konkurenci, kas liktu tirgotājiem un ražotājiem būt efektīvākiem. "Jo uzņēmēji kļūst produktīvāki, jo spēs piedāvāt produktu par labāku cenu. Izmaksām uz vienu vienību ir potenciāls būt zemākām," pauž Dainis Gašpuitis. Tāpat spiedienu uz visām pusēm mazinātu enerģijas cenu stabilizēšanās, pat samazināšanās.

"Jāatceras arī, ka viens no nozīmīgiem iemesliem, kāpēc produktam ir konkrēta cena lielveikala plauktā, ir pievienotās vērtības nodoklis jeb PVN 12% vai 20% apmērā. Vācijā tas ir tikai 7%. Jāpiemin, ka es neiestājos par zemāku PVN, – šie ieņēmumi ir valstij nepieciešami, lai novirzītu tos aizsardzībai, veselības aprūpei utt. Tā vietā valdība var tēmēt uz riska grupām (mājsaimniecības ar zemiem ieņēmumiem, daudzbērnu ģimenes) – tā vietā, lai samazinātu cenas pilnīgi visiem," uzskata Mortens Hansens.

Patērētājs ar savu izvēli gan var, gan nevar ietekmēt pārtikas cenas. Ēdienam nav aizstājēja, bet pircējs var neizvēlēties tos produktus, kas, viņaprāt, ir pārāk dārgi, pauž Mortens Hansens. "Jebkurā gadījumā pārtika kaut ko maksās, un mēs tomēr dzīvojam tirgus apstākļos, kas nosaka piedāvājumu un pieprasījumu, un citus apstākļus, kādēļ cena ir tāda, kāda tā ir," uzsver Dainis Gašpuitis.