Kā jau nereti mēdz būt, viss sācies pamazām, nejauši un ar tādu palielu līkumu – arī burtiskā nozīmē. Ģimene šobrīd mīt Kuldīgas novada Alsungas pagastā, bet turp pārcēlusies vien pirms dažiem gadiem. Kurzemnieki gan ir abi, Karīna un viņas vīrs Kristaps, tikai vairāk no Grobiņas gala. Tad studijas aizveda Kristapu uz Ventspili, kur viņš apguva elektroniku, bet Karīnu – uz Jelgavu, kur viņa studēja Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātē. Vēlāk dažus gadus dzīve ritēja Rīgā, tur arī pieteicās dēliņš Gustavs. Esot bērna kopšanas atvaļinājumā, Karīna sāka prātot par savu mazo biznesu, arī vīrs domāja mainīt darbu, bet tad parādījās iespēja pārcelties uz laukiem un kļūt par saimniekiem "Dzilnās". Tā nu ar līkumu abi ir atpakaļ Kurzemē un audzina nu jau divas atvases – dēliņam Gustavam ir pieci gadi, Lizetei – divi.

"Mainījām gan dzīvesvietu, gan dzīvesveidu!" smejas Karīna.

Būdama pārtikas tehnoloģe un vairākus gadus nostrādājusi arī par pārtikas kvalitātes speciālisti, viņa likumsakarīgi vērās tāda biznesa virzienā, kas būtu saistīts ar pārtiku. Ideja par liofilizētiem augļiem un ogām radusies jau Rīgā, toreiz gan bijusi doma ražot maisījumus smūtiju gatavošanai.

Jāpiebilst, ka liofilizēti augļi un ogas Latvijā vairs nav nekāds jaunums vai retums. Kaut svešvārds šķiet sarežģīts, būtībā tas nozīmē, ka izejmateriāli tiek žāvēti ļoti lielā aukstumā, līdz pat –40°C, tāpēc produktus mēdz saukt par auksti žāvētiem vai saldējot žāvētiem. Produktā esošais ūdens sasalst un pēc tam zemā spiedienā iztvaiko. Tādēļ gandrīz desmitkārt samazinās produktu svars, bet pārējās īpašības gandrīz pilnībā paliek nemainīgas – tas ir lielais pluss. Aromāts, ūdens atgūšanas spēja, bioaktivitāte, krāsa un garša – tas viss saglabājas 95% apjomā. Saldās un skābās garšas pat kļūst izteiktākas, tekstūra ir irdena un kraukšķīga. Šādiem produktiem nav nepieciešams arī pievienot konservantus, tāpēc tie ir pilnīgi dabiski, savukārt uzglabāšanas termiņš pagarinās.

Tātad arī Karīnas uzņēmuma nosaukums – SIA "Diezgan svaigi" – ir gluži atbilstošs – ogas un augļi patiesi ir gandrīz kā svaigi plūkti!

Sausajam saldējumam ir arī savs vārds – "Kagu". Sākotnēji tas radies kā divu vārdu apvienojums – Karīnas un viņas dēliņa Gustava. Tad sākuši joka pēc skatīties internetā – bet varbūt tāds vārds kaut kur eksistē, varbūt tam ir kāda nozīme?

Izrādījās, ka tā sauc putnu – endēmisku sugu Jaunkaledonijas salās. Kagu ir ļoti skaists, neliels, dzērvei līdzīgs putns ar gaisīgu cekuliņu un vēsi zilganā tonī iekrāsotām spalvām. Tāds skaisti vēss tonis uzreiz taču liek domāt par saldējumu, bet silti oranžās kājas un knābis – par saules pilniem augļiem!

"Tas putna skaistums, gaisīgums... Tas likās tik atbilstoši mūsu produktam! Varbūt, ja tas būtu kas cits, būtu domājuši citu nosaukumu, bet te viss labi salikās," atminas Karīna.

Pieprasījums pēc produkta ir, tiesa, diezgan sezonāls. Vislielākais pieprasījums esot ap Ziemassvētku laiku, jo tā ir iecienīta dāvana skaistā izskata, noformējuma dēļ, arī tāpēc, ka tas ir kas īpašs, ne ikdienā nopērkams un garšojams. Turklāt ziemā auksta saldējuma īsti nekārojas, tāpēc te ir jauka alternatīva – silts saldējums!

Produkcija tiek sūtīta uz veikaliem, bet ar citiem novada uzņēmējiem un klientiem visbiežāk kontaktējoties tirdziņos: "Sākumā es, kā mēdz teikt, iespļāvu kāpostos, brēcu, ka uz tirdziņiem neiešu un pati netirgošos, lai citi pārdod! Bet tad mēs sapratām, ka tomēr bez tirdziņiem iztikt nevar. Te cilvēkiem ir iespēja produktu pagaršot, un veikalos to nevar. Produktam ir diezgan augsta cena, jo process nav lēts, tāpēc, protams, pircēji vēlas zināt, par ko tad viņi maksā. Un degustēt ko jaunu cilvēkiem ir liela interese! Visjaukāk ir, kad ne tikai atgriežas jau zināmie klienti, bet nāk tādi, kas saka – man uzdāvināja, es gribētu pats tagad nopirkt; vai – man stāstīja, ka esot baigi garšīgais. Tā ir atgriezeniskā saite, un ražotājam tā ir liela motivācija, liels gandarījums. Un cilvēkos tomēr vajag iet šā vai tā, nevar sēdēt tikai savā virtuvē un runāties ar āboliem un zemenēm – vajag to dzīvo saikni, vajag paskatīt, kas cilvēkiem garšo, ko viņi runā, ko domā, papļāpāt ar klientiem. Un man savā ziņā tā ir atpūta, vides maiņa."

Sapņi Karīnai un Kristapam ir – gan mazāki, gan lielāki, gan visai neparasti. Taču par tiem, pēc latviešu ierašām, vēl stāstīt pāragri. Karīna smejas: "Tā jau ir, negribas pirms laika skaļi neko teikt! Bet plāni ir, kaut ko sākam praktiski darīt jau tagad. Kad mazie rakari paaugsies, varēs vēl daudz ko vairāk paveikt. Iespējas ir ne tikai lielās pilsētās!"