Zīmes

Tiklīdz tev kaut kas nepatīk, nekavējoties dod par to zināt – signalizē ar noliektu pieri un samiegtām acīm, neliec man svaidīties šaubās un minējumos.
Lai straujāks galvas pagrieziens vai tikko manāma lūpu drebēšana dod nepārprotamu mājienu – divvientulības planēta briesmās, Mazais Princis veltīgi meklē tās apaļo apvārsni, lai pieķertos, pieturētos, neatkristu tālu melnajās orbītās.
Lai runā sažņaugtās dūres un galvai pārvilktā sega – mans trokšņu slāpētais adresant, mana semiotikas mācību grāmata, atver acis kaut vai uz brīdi, kaut vai parādi mēli.

Kārlis Vērdiņš, "Es"

Plaukšana un ziedēšana, un man uz lūpām klusēšana, jo ko lai es saku... tik nesasprindzināti kā bērzi es nevaru atplaukt, tik rūgti un saldi smaržo, ka sažņaudzas atmiņa; uzartā zeme tik mierīga un tik naksnīga, un liekas, ka dzīvot ar vienkārši tālab, ka nakti būs sarkans mēness un rītu būs garāka zāle.

Velga Krile, "Kā mirdzošas būtnes"

Es pārāk pieķeros lietām

Es pārāk pieķeros lietām. Tas ir pilnīgi lieki. Lūk, es braucu garām mājai, kurā pirms divdesmit gadiem dažus mēnešus dzīvoja mana mīļotā. Mājai ir apdrupusi fasāde, tā izskatās pamesta, tukša. Un es jūtos atbildīgs. Tā, it kā es nebūtu varējis viņu nosargāt un paturēt šajā mājā. Viņa ir aizbraukusi uz tālu zemi un dzemdējusi dēlu no svešzemnieka.

Iztēle apvij lietas ar vēsturisku nozīmību, piešķir tām
arhitektonisko vērtību, bet šoreiz nav nekā cita kā vien afektīva pieķeršanās. Nav palicis nekā no mana toreizējā es, un nav jau arī tā, ka tas laiks man būtu īpaši paticis, bet, braucot garām, mani pārņem nostalģija. Katrā gadījumā tas ir pilnīgi lieki. Un arī šī cenšanās kaut ko izskaidrot un attaisnoties, arī tas ir pilnīgi lieki. Nevienu tas neinteresē, arī ne mani. Man gluži vienkārši ir pārāk laba atmiņa. Agrāk, kad pirmļaudis klaiņoja pa mežiem, bija noderīgi iegaumēt vietas, kur esi bijis pirms daudziem gadiem. Bet tagad, tagad tas ir pilnīgi lieki.

Haralds Matulis, "Eksistenciālisms"

Kurš vairs var izsekot gadījuma sakariem – kurš ar kuru, cik reizes un kad, tas prasītu ko līdzīgu kompleksam radurakstu kokam, pat ne kokam,
vīnstīgu mūrim. Kā toreiz, kad dejojām "Aptiekā" un kāds bija krogā ienesis zobenu, ar kuru atkorķēt šampanieti, – pudelei nosprāga kakliņš, atstājot asas šķautnes. Pašiem līdzi glāžu nebija, tāpēc es pacēlu "rozīti" virs sejas un lēju rīklē, uz mirkli kļūdams par simbolu pats savai jaunībai. Dīdžejs uzlika "The National", un mana stiklu mute pieskārās tavējai. Es solīju piezvanīt, bet to neizdarīju, jo baidījos nojaukt trauslo, no sērkociņiem un siekalām uzcelto tiltu.

Lai slavēti gadījuma sakari, jums jāpaliek, kur esat, pa kaktiem, neskartiem,kā izspūrušiem, bet stingriem ciņiem purvājā, uz kuriem atsperties, lai tiktu beidzot līdz sauszemei.

Ivars Šteinbergs, "Jaunība"