Visas planētas dzīvās būtnes, tostarp cilvēki, augi un dzīvnieki, nāk no vienas šūnas, no kopīga bioloģiskā sākuma punkta. Šī paralēlā attīstība nozīmē, ka mūsu organisms joprojām prot nolasīt dabas radītos signālus – smaržas, garšas, krāsas un sarežģīto augu ķīmisko sastāvu. Augi ir sava veida kodēti ziņojumi, un cilvēka intelekts gadsimtu gaitā iemācījās tos saprast. Tā radās pirmās zāles, pirmās ārstniecības tradīcijas, pirmā izpratne par to, kā daba var palīdzēt, bet, ja lietota nepareizi, – arī nodarīt kaitējumu.

Vēsture ir pilna piemēru, kā civilizācijas izmantojušas dabas spēku. Mezopotāmijā jau Hamurapi kodekss ap 2000. gadu p.m.ē. atzina ārsta profesiju un uzskaitīja vairāk nekā 250 ārstniecības vielu no lakricas un anīsa līdz opijam un rīcineļļai. Senajā Ēģiptē Ebera un Smita papirusi atklāj vairāk nekā 500 ārstniecības augu, kuru vidū ir alveja, timiāns, senna, mandragora. Indas ielejas civilizācijas teksta "Sushruta Samhita" autori jau 700. gadā p.m.ē. analizēja slimības, ķirurģiju un nosauca 760 ārstniecības augus, tostarp kanēli, kanabisu, akonītu un ingveru. Un tā tālāk. Tie nav tikai skaitļi, civilizāciju pieredze un dziedniecības mantojums pierāda: daba bija, ir un paliek cilvēka veselības pamats.

"Aboca" muzejs ar lepnumu rāda, ka cilvēku attiecības ar augiem sniedzas tālu pirms rakstītās vēstures. Mūsu veselības saknes ir tik senas, cik sena ir pati dzīvība. Piemēram, zilaļģes, kas eksistējušas uz Zemes jau pirms 2,5–4 miljardiem gadu, šodien atrodamas spirulīnā. Cikādes, kas zināmas kopš paleozoja ēras pēdējā perioda (perms), tiek izmantotas arī mūsdienu terapijās.

Šis stāsts ir arī par kļūdām, kuras ir pieļautas. Gadsimtiem ilgi cilvēks ārstniecības augus lietoja intuitīvi – sākotnēji ēdot tos svaigus vai saberztus, vēlāk sajaucot ar ūdeni, pienu, vīnu, eļļu. Ar uguns izmantošanu un metāla instrumentiem sākās sarežģītāku preparātu laikmets, un 10. gadsimta alkoholiskās destilācijas atklāšana pavēra ceļu koncentrētām tinktūrām un spagīriskajiem līdzekļiem. Modernā ķīmija, izolējot atsevišķas aktīvās vielas, radīja pavisam jaunu virzienu – sintētisko zāļu laikmetu. Tas ļāva daudz ko patentēt, ražot industriāli, bet vienlaikus noveda pie tā, ka daba tika uzskatīta par "nemodernu".

Trešajā tūkstošgadē cilvēce atkal nonāk pie secinājuma: mēs nevaram izdzīvot, ja pārkāpjam bioloģiskos likumus. Mūsdienās, kad planēta piedzīvo ekoloģisko krīzi, bet cilvēks saskaras ar hronisku epidēmiju, dabas nozīme veselības uzturēšanā kļūst neapstrīdama. Pētījumi pierāda, ka dabā pavadīts laiks samazina trauksmi, pazemina asinsspiedienu, stiprina imunitāti. Fitoncīdi – augu izdalītās aromātiskās vielas – iedarbojas nomierinoši un pretiekaisuma veidā. Augu kompleksi darbojas sinerģiski, papildinot viens otru, nevis agresīvi iejaucoties cilvēka organismā, kā mēdz darīt izolētas molekulas.

Par šo jauno, atgūto zinātnisko paradigmu iestājas "Aboca" – uzņēmums, kas ne tikai runā par dabiskumu, bet arī pierāda, ka dabiskā medicīna var būt modernāka par sintētisko, ja to lieto ar zinātnisku precizitāti. "Aboca" audzē savus augus bioloģiskās teritorijās, pati tos pārstrādā, pati veic pētījumus un izstrādā produktus, kas balstīti nevis uz vienu izolētu savienojumu, bet simtiem savstarpēji sinerģisku dabas molekulu. Tas ir pilns cikls – no sēklas līdz terapeitiskajam produktam.

Uzņēmums ir "B-corp" sertificēts, kas nozīmē rūpes par vidi, sociālo atbildību un ilgtspējību katrā procesa posmā. "Aboca" ne tikai audzē, bet arī izglīto – tās muzejs atkārto stāstu par cilvēces attiecībām ar dabu, par kopīgo vēsturi un nākotni. Tur var uzzināt, kā cilvēks mācījās ievākt, gatavot pirmos augu novārījumus, kā alķīmiķi centās radīt "pirmšķirīgas zāles", kā senie dziednieki nodeva zināšanas mutiski kā dārgu mantojumu un kā šīs zināšanas nereti kļuva par iemeslu vajāšanām viduslaikos, kad sievietes ar ārstniecības augu prasmēm tika uzskatītas par raganām.

Neskatoties uz modernās farmācijas dominanci, ārstniecības augu tradīcija saglabājas, un šodien tā piedzīvo renesansi. Ne tāpēc, ka būtu modes tendence, bet tāpēc, ka bioloģija prasa saskaņu ar dabu. Un "Aboca" šo saskaņu pārvērš mūsdienīgā zinātniskā formā. Neromantizējot pagātni, bet atgriežoties pie bioloģijas, dabas likumiem, kas nepazūd ne laika ritumā, ne tehnoloģiju uzvarā. Cilvēka organisms attīstījies tūkstošiem gadu kopā ar augu valsti, un tas joprojām vislabāk reaģē uz dabas "kodiem".