Iepakojuma uzdevums it kā ir skaidrs – pasargāt preci, nodrošināt tās transportēšanu un ērtu piegādi no ražotāja līdz lietošanai tavām vajadzībām. Taču praksē iepakojums bieži vien kļūst par nevajadzīgu dekorāciju, kas savu funkciju beidz izsaiņošanas brīdī un jau tajā pašā dienā nonāk atkritumos.

Nākamais gads iezīmē būtisku pavērsienu – visā Eiropas Savienībā stāsies spēkā stingrāks un ilgtspējību labāk nodrošinošs iepakojuma regulējums – Eiropas Parlamenta un Padomes regula par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem. Tā mainīs ne tikai ražotāju un tirgotāju pieeju, bet arī mūsu – patērētāju – ikdienas paradumus.  

No komersantu tirgū izplatītā preču un produktu iepakojuma būs jānodrošina šādi savākšanas un pārstrādes apjomi: kartons – 77 %; stikls – 71 % (ietver tirgū laistās stikla pudeles, kas neietilpst depozīta sistēmā, un stikla burkas); melnā metāla iepakojums – 77 %; alumīnija iepakojums – 52 %; koks – 26 %. Te gan jāprecizē, ka koka iepakojums mājsaimniecībās nav apjomīgs, jo tās galvenokārt ir paletes un kastes, kas paredzētas loģistikas nodrošināšanai un preču transportēšanai.

Jaunās ES iepakojuma regulas mērķis ir samazināt iepakojuma radīto atkritumu apjomu un tā ietekmi uz vidi, vienlaikus veicinot aprites ekonomiku. Tas nozīmē, ka turpmāk iepakojumam būs jābūt pārstrādājamam un funkcionāli pamatotam. 

Atbilde ir vienkārša – ražotājs ir atbildīgs par savu produktu visā tā dzīves ciklā, arī brīdī, kad iepakojums kļūst par atkritumu. Tieši ražotāji un tirgotāji finansē sistēmu, kas nodrošina iepakojuma savākšanu, šķirošanu un pārstrādi, iesaistoties ražotāju paplašinātās atbildības sistēmās.

Latvijā šādas sistēmas nodrošina vairāki uzņēmumi, tostarp arī SIA "Zaļais Centrs", kura sadarbības partneru lokā ir ražošanas uzņēmumi, veikalu tīkli un tirgotāji no dažādām nozarēm. 

Bieži vien tieši iepakojums veido ievērojamu daļu no preces pašizmaksas. Nereti pat ir dārgāks par pašu produktu. Daudzslāņains iepakojums no dažādiem materiāliem ne reti tiek radīts nevis funkcionalitātes, bet vizuālā efekta dēļ – lai prece plauktā izskatītos vērtīgāka.

Stikla burciņa, plastmasas vāciņš, kartona kastīte un vēl plastmasas plēve – par to visu galu galā maksā pircējs.  

Līdz šim galvenais uzsvars tika likts uz atkritumu savākšanu un pārstrādi. Taču jaunā pieeja paredz risināt problēmu jau saknē – samazinot pašu iepakojuma apjomu un izskaužot funkcionāli nepamatotus risinājumus.  

Tas nozīmē, ka ražotājiem arvien biežāk būs jādomā ne tikai par to, kā iepakojumu pārstrādāt, bet arī par to, vai tas vispār ir nepieciešams. Šāda pieeja ilgtermiņā samazina gan atkritumu apjomu, gan izmaksas, gan slodzi uz vidi.  
  
Viens no visbiežāk izmantotajiem iepakojuma veidiem ir plastmasa. Ja tas tiek klasificēts kā nepārstrādājams vai faktiski netiek pārstrādāts, ražotājam un tirgotājam par šādu iepakojumu jau tagad ir jāsedz papildu izmaksas. Mērķis ir motivēt ražotājus un tirgotājus izvēlēties pārstrādājamu iepakojumu, pakāpeniski atsakoties no risinājumiem, kas neveicina atkritumu daudzuma samazināšanu un nav savietojami ar aprites ekonomikas principiem.  

Viena no būtiskākajām nākotnes izmaiņām ir precīzāka datu uzskaite un caurskatāmība visā iepakojuma aprites ķēdē. Uzņēmumiem būs jānodrošina, ka visi tirgū laistie iepakojuma materiāli ir korekti reģistrēti, izsekojami un atbilst regulējuma prasībām.  

Tas palīdz ierobežot "pelēko tirgu", nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus un ļauj uzņēmumiem gudrāk plānot iepakojuma apjomus. Vienlaikus tas stiprina arī patērētāju uzticību uzņēmumiem, kas spēj pierādīt savu atbildīgo attieksmi pret vidi.

Lai gan normatīvie akti nosaka ražotāju atbildību, ikdienā tieši mēs esam tie, kas izdara pēdējo izvēli. Izvēloties preci, mēs izvēlamies arī tās iepakojumu.

Mazāk iepakojuma nozīmē mazāk atkritumu, saprātīgākas cenas un tīrāku vidi. Šīs pārmaiņas jau ir sākušās – un tās turpinās ar katru mūsu izvēli.