Ilggadējs "Grāvēja" partneris ir juridiskais birojs "Magnusson", kurš regulāri sniedz juridisko palīdzību būvgružu jautājumos. Gadu gaitā uzkrāta bagātīga juridisko zināšanu bagāža tieši mijiedarbībā ar Valsts vides dienestu un tiesām. Meistarklasē piedalījās arī SIA "NIKA MI" vadītājs Toms Bērziņš, kura uzņēmums sniedz būvgružu un celtniecības atkritumu savākšanas un pārstrādes pakalpojumus.

Būtisks iemesls juridiskās meistarklases norisei ir fakts, ka šobrīd "Grāvējs" būvē piecus jaunus būvgružu pārstrādes laukumus Kurzemes reģionā – Ventspilī, Talsos, Brocēnos, Bauskā un Mārupē, kas darbu sāks 2027. gada sākumā. Jaunie laukumi būtiski atvieglos būvgružu pārstrādi ikvienam, kurš veic būvniecību vai ēku demontāžu Kurzemē un Zemgalē.

Juridiskās meistarklases video katrs var noskatīties pats – internetā pieejams pilns meistarklases videoieraksts, bet svarīgākās atziņas īsumā ieskicēsim raksta turpinājumā.

Saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likumu, ES atkritumu direktīvu un Valsts atkritumu apsaimniekošanas plānu paredzēts, ka prioritārā kārtībā vispirms jānovērš atkritumu rašanās. Ja to nav iespējams novērst, tie jāsagatavo atkārtotai izmantošanai. Ja atkārtoti izmantot nav iespējams, jāpārstrādā, ja pārstrādāt nav iespējams, jāreģenerē (piemēram, jāsadedzina), un tikai tad, ja neko no iepriekšējā nav iespējams veikt, atkritumus drīkst apglabāt poligonos.

Taču lielākā problēma ir tā, ka Latvijas iestādes tiesību normas piemēro tieši pretēji tam, kā noteikts iepriekš minētajos tiesību aktos, proti, normas tiek piemērotas pārāk piesardzīgi, šauri un formāli, piemēram, liedzot būvniekiem vienā objektā iegūtu derīgu būvmateriālu izmantot citā objektā, lai gan šāda rīcība perfekti atbilstu gan atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai, gan resursu efektīvas izmantošanas principam.

Atrisināt konfliktu ar vielu kvalificēšanu vai nekvalificēšanu par atkritumiem nepalīdz arī Valsts vides dienesta (VVD) inspektoru ekskluzīvās tiesības. Ar Senāta lēmumu judikatūrā nostiprināts, ka Valsts vides dienests ir kompetentā un ar speciālām zināšanām apveltītā valsts pārvaldes iestāde, kurai likumdevējs piešķīris tiesības pārbaudīt un konstatēt apstākļus, kas attiecināmi uz atkritumu statusu. Tieši Valsts vides dienesta inspektoru kompetencē ir vērtēt priekšmetu atbilstību atkritumu statusam – un nekādas papildu ekspertīzes veikt nav nepieciešams. Attiecīgi – kā VVD inspektors pārbaudes aktā ierakstīs, tā arī būs. Cerību stariņš šajā VVD totalitārismā varētu būt norāde judikatūrā, ka "atzinuma pamatā jābūt objektīviem apstākļiem, nevis subjektīviem vērtējumiem", bet kurš novilks līniju?

Turklāt prakse liecina tieši par pretējo – ikdienā VVD savus lēmumus itin viegli pamato ar "ģenerāldirektora acumēru", proti, gluži vienkārši apskatot fotogrāfijā fiksētu kaudzi ar šķembām, ģenerāldirektors "uz aci" nosaka to frakcijas izmēru. Un nekāda padziļināta ekspertīze šeit nav vajadzīga.

Atkrituma statusa izbeigšana praksē ir viens no sarežģītākajiem un pretrunīgākajiem jautājumiem būvniecības atkritumu apsaimniekošanā. Lai gan Ministru kabineta noteikumi Nr. 302 formāli nosaka kritērijus, pēc kuriem atkritumi var zaudēt savu statusu, realitātē šo normu piemērošanu nosaka ne tik daudz pats regulējums, cik tiesu prakse un iestāžu interpretācija. Tieši šeit saduras divas atšķirīgas pieejas, kuras vienlaikus pastāv Latvijas tiesību telpā.

No vienas puses, Latvijas Republikas Senāts konsekventi uzsver piesardzīgu skatījumu. Senāta atziņas paredz – lai būves nojaukšanas rezultātā iegūto materiālu izmantotu kā būvmateriālu un tas zaudētu atkritumu statusu, ar vienkāršu vēlmi izmantot to kā būvmateriālu nepietiek. Lai šādu materiālu vairs neuzskatītu par atkritumu, ir jāpierāda pilnvērtīga reģenerācija: materiālam jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajiem būvmateriālu standartiem, tam jābūt nekaitīgam un tā izmantošanai nedrīkst būt negatīva ietekme uz vidi vai cilvēku veselību. Senāta skatījumā, izšķiroša nozīme ir ne tikai gala rezultātam, bet arī pašam procesam – kādā veidā materiāls ir apstrādāts un vai šī apstrāde ir notikusi tiesiski kontrolētā vidē.

Savukārt Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā "Porr Bau" iezīmē pretēju risku. ES Tiesa brīdina, ka gadījumos, kad kvalitatīvam un otrreiz izmantojamam materiālam atkrituma stadija netiek izbeigta tikai formālu prasību dēļ, kurām nav reālas nozīmes vides aizsardzībā, tiek apdraudēta pašas Atkritumu direktīvas jēga. Direktīvas mērķis nav radīt formālus šķēršļus aprites ekonomikai, bet gan veicināt materiālu atkārtotu izmantošanu, ja tie ir droši un atbilstoši kvalitātes prasībām. Līdz ar to formāli kritēriji, kas nekalpo vides aizsardzībai, var nonākt pretrunā ar direktīvas mērķiem.

Šobrīd praksē šīs divas pieejas pastāv līdzās, tomēr ikdienas piemērošanā iestādes pārsvarā balstās uz piesardzīgāko – Senāta – līniju. Valsts vides dienests savu rīcību pamato ar Eiropas Savienības regulējuma virsuzdevumu aizsargāt vidi un cilvēku veselību, uzsverot, ka atkritumu reģenerācijai jānotiek kontrolētā, drošā un tiesiski atļautā procesā. Iestādes skatījumā, izšķiroši ir ne tikai tas, vai iegūtais materiāls pats par sevi ir nekaitīgs, bet arī tas, vai visa reģenerācijas gaita atbilst vides aizsardzības prasībām un vai šim procesam ir bijusi nepieciešamā atļauja. Senāts šajā kontekstā uzsver, ka atļauju sistēmas nozīmes ignorēšana radītu risku nekontrolētai atkritumu apstrādei, kas potenciāli var kaitēt videi, pat ja gala produkts formāli šķiet drošs.

Īpaši problemātiska praksē ir Atkritumu apsaimniekošanas likuma 20. pantā (7²) paredzētā izņēmuma piemērošana. Šī norma paredz iespēju noteiktos gadījumos būvniecības vietā iegūtos atkritumus reģenerēt un izmantot atkārtoti bez pilna atļauju režīma, ja tas atbilst apstiprinātajam būvprojektam. Tomēr Valsts vides dienests šo izņēmumu interpretē ļoti šauri, uzskatot, ka tas neatceļ atkrituma statusu, bet tikai pieļauj atkritumu izmantošanu būvniecībā. Tādējādi, tiklīdz šādi materiāli tiek izmantoti citā objektā, nereti rodas strīdi, kuros inspektors konstatē, ka materiāls joprojām ir atkritums.

Praksi sarežģī arī pierādījumu sistēma. Būvkomersanti saskaras ar situāciju, kurā pat laboratorijas testēšanas pārskati par materiāla fizikālajām īpašībām netiek atzīti par pietiekamiem, lai pierādītu atbilstību būvmateriālu prasībām. Papildus tam nereti tiek prasīti neskaidri definēti dokumenti, piemēram, "sertificēta atkritumu apsaimniekotāja atzinums", kura saturs un tiesiskais pamats nav skaidri noteikts normatīvajos aktos. Vēl vairāk – dažādos reģionos prasības var atšķirties, radot situāciju, kurā uzņēmējam nav paredzamas un vienotas pierādīšanas kārtības.

Kopumā šī sadaļa atklāj būtisku sistēmisku pretrunu: normatīvais regulējums un Eiropas Savienības politika deklarē pārstrādi un atkārtotu izmantošanu kā prioritāti, taču praktiskā iestāžu pieeja nereti padara šo mērķi grūti sasniedzamu. Tādējādi atkrituma statusa izbeigšana kļūst nevis par tehniski un juridiski skaidru procesu, bet par pierādījumu cīņu, kurā izšķiroša nozīme ir ne tikai materiāla kvalitātei, bet arī iestādes interpretācijai un piemērotajai piesardzības pakāpei.