Līga stāsta, ka attiecību sākumā bija mīlestība un laimīgi brīži – tika izveidota ģimene, piedzima bērni, un sākotnēji viss šķita normāli. Tomēr ar laiku attiecībās parādījās pastāvīga kontrole, kas arī sākumā nešķita būtiska problēma, jo "pie visa pierod", viņa atzīst. Vēlāk kontrolei pievienojās atkarību problēmas. Situācija ģimenē krasi saasinājās pēdējo piecu gadu laikā. Līga novēroja, ka ilgstošas alkohola lietošanas dēļ mainās partnera uzvedība un viņš kļūst par citu cilvēku. Ģimenē pieauga spriedze, negācijas, pastiprinājās kontrole un biežāk radās konflikti. "Partneris mērķtiecīgi meklēja konfliktus, lai attaisnotu savu rīcību, un visās problēmās vainoja citus, nevis sevi," viņa atceras.

Pakāpeniski ikdiena kļuva neprognozējama un pakārtota alkoholam – katra diena pagāja trauksmē, jo partnera uzvedība vakarā bija atkarīga no tā, cik daudz tika izdzerts. Tas atstāja sekas arī uz bērniem. Ilgstošais stress ietekmēja arī Līgas veselību – parādījās miega traucējumi, nemiers un spēku izsīkums. "Ar laiku tu sāc pielāgoties un izdabāt otram, līdz saproti, ka dzīvo cita cilvēka sabojāto dzīvi un aizmirsti par savējo, kas tev ir tikai viena," viņa stāsta.

Pēc kārtējā attiecību saasinājuma tika iesaistīta policija, un dzīvesbiedrs uz mēnesi tika nošķirts no ģimenes. Pēc šī perioda Līga deva attiecībām vēl vienu iespēju – viņš solīja mainīties, un kādu laiku tas arī izdevās. Tomēr drīz vien atgriezās iepriekšējie paradumi, un kļuva skaidrs, ka kopīgu mērķu abiem vairs nav. Izšķirošais brīdis pienāca, kad Līga saprata – situāciju mainīt vairs nav iespējams. "Pieņēmu lēmumu sevis un bērnu dēļ," viņa saka.

Lēmums aiziet nebija vienkāršs arī praktiski – nebija skaidrs, kur meklēt palīdzību un kurp doties. Līga vērsās pēc palīdzības pie kādas biedrības un arī sociālajā dienestā, kas ieteica vērsties krīzes centrā. "Atklāti sakot, sākumā vārdu salikums "krīzes centrs" mani biedēja. Bet, kad apskatīju krīzes centra telpas, atskārtu, ka tur valda miers, kas pēc visa piedzīvotā man bija visvairāk nepieciešams," viņa stāsta.

Krīzes centrs viņai kļuva par pagaidu mājām, nodrošinot gan pirmās nepieciešamības lietas, gan psihologa atbalstu. Sākotnēji Līga uzskatīja, ka psihologa palīdzība vairāk nepieciešama bērniem, taču vēlāk saprata, ka tā ir svarīga arī viņai pašai.

"Dzīvojot šāda tipa attiecībās, ar laiku sāk rasties šaubas – vai ar mani viss ir kārtībā. Skats no malas palīdz paraudzīties uz situāciju no cita skatpunkta," viņa uzsver un iedrošina citus, kas nonākuši līdzīgās situācijās, nebaidīties meklēt palīdzību. "Iespējams, kāds domā, ka, vēršoties pēc palīdzības krīzes centrā, radīsies jaunas problēmas, ko nāksies risināt. Taču, nerisinot situāciju, viss var kļūt tikai sliktāk."

Viņa arī norāda, ka vardarbīgu attiecību pazīmes ne vienmēr ir viegli atpazīt. Tās attīstās pakāpeniski – sākumā kā kontrole vai ierobežojumi, kas šķiet nenozīmīgi, bet vēlāk kļūst par normu. Arī apkārtējo reakcija var būt dažāda. Līga atceras, ka draudzene viņu atbalstīja, kad pirmo reizi aizgāja no attiecībām, kā arī izteica savu viedokli, kad Līga partnerim deva vēl vienu iespēju, taču uzsvēra, ka gala lēmums ir jāpieņem pašai.

IKEA sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros veiktas aptaujas dati* liecina, ka biežākie iemesli, kāpēc līdzcilvēki nerīkojas, pamanot vardarbības pazīmes, ir neziņa, vai novērotais patiešām ir vardarbība, bailes situāciju pasliktināt un neskaidrība, kā palīdzēt. Taču Līga uzskata, ka līdzcilvēku atbalsts ir būtisks, jo bieži cietušie nezina, kā rīkoties. Viņa aicina līdzcilvēkus runāt ar cietušo, uzdot jautājumus un, ja nepieciešams, iedrošināt meklēt profesionālu palīdzību. "Cilvēki, kas nonākuši līdzīgās situācijās, daudz ko patur sevī, lai tikai no malas izskatītos, ka viss ir kārtībā," saka Līga.

Viņa arī uzsver, ka attiecībās nedrīkst normalizēt kontroli vai pastāvīgu spriedzi. "Attiecības var būt citādas – balstītas rūpēs un cieņā, nevis kontrolē un pārmetumos." Lai gan bērniem palikušas sāpīgas atmiņas, jo pēdējos gados atkarību dēļ ģimene iepazina pavisam citu cilvēku, Līga vēlas, lai bērni atcerētos arī laimīgos brīžus.

"Katrai rīcībai ir savi cēloņi un sekas, tāpēc svarīgi mācīties izvairīties no tiem cēloņiem, kas rada negatīvas sekas. Bieži vien cilvēki, kuri uzauguši vai nonākuši nelabvēlīgos apstākļos, tos pieņem kā normu un turpina tos pieļaut arī savā turpmākajā dzīvē. Bērniem vēlos mācīt, ka attiecības var būt normālas, ka tajās netincina un nekontrolē otru cilvēku, bet gan saudzīgi rūpējas, pievērš uzmanību patiešām būtiskajam, nevis niekiem," viņa uzsver.

Kampaņa ir daļa no IKEA ilgtermiņa sociālās atbildības iniciatīvas "Pamani vardarbību", kas atbalsta uzņēmuma apņemšanos veicināt labāku ikdienas dzīvi daudziem, tai skaitā drošu dzīvi mājās. Šī IKEA iniciatīva ietver sabiedrības informēšanas kampaņas, krīzes centru labiekārtošanu, kā arī darbinieku iesaistes un atbalsta pasākumus. Atbalstot krīzes centrus visās trijās Baltijas valstīs, IKEA uzlabo no vardarbības ģimenē cietušo pagaidu dzīves apstākļus. Kopš iniciatīvas uzsākšanas 2020. gadā Baltijā ir renovēti septiņi krīzes centri, atjaunojot dzīvojamās telpas vairāk nekā 1700 kvadrātmetru platībā. Šis darbs turpināsies arī 2026. gadā.