Fotostāsts
Fjodorovu ģimene no Ventspils –
tētis stāda mežu, bet meitas aug tam līdzi
Fotostāsts
Fjodorovu ģimene no Ventspils – tētis stāda mežu, bet meitas aug tam līdzi

Teksts: Līga Švāne
Foto: Viesturs Radovics/DELFI, privātais arhīvs
Jānis Fjodorovs nāk no Skrundas puses, un, kā pats saka, mežs viņam ir asinīs: "Mežā esmu dzimis un audzis." Nu jau piecus gadus viņš dzīvo Ventspilī, un ar sievu Kristīni audzina divas burvīgas meitiņas. Lai gan ģimene mitinās pilsētā, ikdiena joprojām ir cieši saistīta ar mežu – Jānis turp dodas strādāt un pelnīt. Divu meitu tētis joko, ka viņa dzīve rit pēc diviem pulksteņiem, no kuriem viens pieder ģimenei, bet otrs – mežam. Abi nepārtraukti kustas uz priekšu, un Jāņa uzdevums ir turēt līdzi tempam, lai starp darbu un ģimenes dzīvi būtu līdzsvars.
Mežā veicamie darbi ir pakārtoti gadalaikiem. Ziemā un agrā pavasarī tā ir jaunaudžu kopšana, pavasarī, kad sākas putnu ligzdošanas laiks, sāk jauno kociņu stādīšanu, bet vasarā – agrotehniskā kopšana, kas ietver zāles, avenāju, paparžu un puskrūmu pļaušanu. Kā stāsta Jānis, katram posmam ir savi izaicinājumi, un viņš īpaši uzsver – darbs mežā nav saistīts tikai ar fizisko slodzi, tas prasa arī zināšanas un pieredzi. Šīs prasmes viņš apguvis gadu gaitā.
Jānis Fjodorovs ar sievu Kristīni un abām meitām
Nozīmīgu pieredzi Jānis guvis arī Skandināvijā, kur, pēc viņa vārdiem, iemācījās strādāt gudrāk un efektīvāk. Tur viņš saprata, ka mežs ir nemitīgā attīstībā, kur katrai darbībai ir sekas pēc gadiem un pat desmitgadēm. Piemēram, šodien iestādītie meža stādi jau drīz vien būs augumā ražena mežaudze. Ja pusaudža vecumā darbs mežā viņam šķita smags pienākums, tad ar laiku tas kļuvis par profesiju un sirdslietu.

"Meža darbos pirmoreiz tiku, tā teikt, iemests jau pusaudža gados. Bet toreiz es vairāk skaitīju minūtes līdz darba dienas beigām, nevis iedziļinājos pašā procesā. Taču ar laiku viss mainījās. Parādījās lielāka atbildība un izpratne, vēlāk – arī peļņa. Un tad jau mežs kļuva par kaut ko vairāk nekā tikai darbu. Man tas ir dzīvesveids," stāsta Jānis.
Hektārs dienā – mīts vai realitāte? Kā notiek meža atjaunošana stādot
Juris Katrevičs, LVM mežkopības darbu eksperts
AS "Latvijas valsts meži" (LVM) apsaimniekotajās teritorijās šobrīd pilnā sparā rit meža atjaunošanas darbi. "Sezona ilgst no pavasara līdz aptuveni jūnija sākumam. Atjaunošanā izmanto gan kailsakņu stādus ar uzlabotu sakņu sistēmu, gan ietvarstādus. Meža stādīšanas pakalpojumus LVM sniedz vairāki pakalpojuma sniedzēji. Pakalpojuma sniedzēji var veikt tikai meža stādīšanas darbu vai arī kādu citu no mežkopībai nepieciešamiem darbiem – viss atkarīgs no tā, ko pakalpojuma sniedzējs vēlas darīt," skaidro LVM mežkopības darbu eksperts Juris Katrevičs.

Kopumā šosezon stādot un sējot plānots atjaunot mežu 14 000 hektāru platībā, iestādot 32 miljonus LVM kokaudzētavās audzēto augstākās kvalitātes meža koku stādu. "Lielāko darba apjomu paveiks ar rokas darba instrumentiem, vien aptuveni 2000 hektāros stādīšana un sēšana tiks veikta mašinizēti," piebilst LVM eksperts.

Dāvis Zelmenis, LVM līgumpartneris – ražošanas darbu vadītājs
Ventspils pusē stādīšanas sezona šogad sākās agri – pirmie stādi tika saņemti jau marta beigās, bet aktīvais darbs sākās aprīļa sākumā. LVM līgumpartneris – ražošanas darbu vadītājs Dāvis Zelmenis – pauž cerību, ka darbus izdosies pabeigt jau līdz maija beigām, taču visādi var gadīties, jo ir lietas, ko nevar ietekmēt, piemēram, laikapstākļi.

"Mans uzdevums ir panākt, lai visi zobratiņi griežas bez aizķeršanās. Lai darbiniekiem laikus būtu stādiņi, lai tehnika būtu darba kārtībā, lai netrūktu ekipējuma un darbs virzītos pēc plāna. Ja kāds ķēdes posms izkrīt, apstājas viss process. Stādīšanas temps ir viens no svarīgākajiem rādītājiem. Uzņēmumā vidēji viens cilvēks dienā apstāda ap 0,6 līdz 0,8 hektāriem. Ir, protams, arī rekordisti, kuri spēj sasniegt hektāru dienā, taču tas nozīmē garas stundas mežā un nemitīgu darbu. Tajā pašā laikā ir dienas, kad apstākļi neļauj sasniegt pat pusi no šī apjoma. Viss atkarīgs no cirsmas, pieejamības un laikapstākļiem," stāsta Zelmenis.

Darbu organizācija uzņēmumā ir elastīga. Daži darbinieki strādā vieni, paši plānojot savu dienu un pielāgojoties ģimenes ritmam. Citi strādā brigādēs. Lielākā brigāde sasniedz astoņus cilvēkus, taču, kā norāda darbu vadītājs, optimālais skaits ir četri cilvēki brigādē. "Jo lielāka grupa, jo grūtāk nodrošināt vienmērīgu kvalitāti – pietiek ar vienu nogurušu vai neuzmanīgu cilvēku, lai parādītos kļūdas, un kvalitāte šajā darbā ir izšķiroša," stāsta Zelmenis.

"Man ir jāpārbauda paveiktais – gan izlases kārtībā, gan reaģējot uz konkrētiem signāliem. Biežākās kļūdas ir pārāk dziļi vai pārāk sekli iestādīti stādi vai nepareizi attālumi starp stādiem. Ja attālums starp stādiem ir pārāk mazs vai pārāk liels, tas ietekmē meža attīstību nākotnē. Tāpat ļoti svarīgs ir stādīšanas augstums, ja platība tiek stādīta ar izvēlēto augsnes gatavošanu veidu – joslās. Stādi nevar būt iestādīti par zemu, jo tad tiem būs pārlieku daudz mitruma. Ja kļūdas tiek konstatētas, tās labo. Reizēm – pārstādot, reizēm – koriģējot darba metodi. Lielākoties darbinieki ļoti ātri pielāgojas, un pēc pirmajām nedēļām darbs jau rit ar augstu precizitāti," novērojumos dalās Zelmenis.
Ne tikai iestādīt mežu, bet arī parādīt meitām
Meža atjaunošanas sezonā (un ne tikai) darbadienu rīti Fjodorovu ģimenē sākas agri. Jau ap sešiem mājās sākas rosība, jo jāpieceļ meitiņas, jāsaģērbj, jāpabrokasto. Kristīne dodas savās darba gaitās, bet Jānis – uz mežu. Viņš cenšas mežā būt jau ap astoņiem, lai gan realitātē gadās arī vēlāk. Taču tas viņu īpaši nesatrauc.

"Es neskaitu stundas kā biroja darbinieks. Es skaitu hektārus, un mans mērķis ir skaidrs – dienā apstādīt vienu hektāru," ar smaidu stāsta Jānis, bet arī piebilst – tas nav viegli, īpaši vietās, kur jāiestāda tūkstošiem stādu, nevis tikai jāpapildina jau esošais mežs.

Šajā cirsmā Ventspils novadā netālu no Popes stāda egles – kailsakņu stādus ar uzlabotu sakņu sistēmu. Augsne jau ir sagatavota joslās, taču darbs nav no vieglajiem, jo vietām augsne ir akmeņaina, citviet jau izspraukušās lapkoku atvases. Jānis gan ir optimistisks – augsne vēl ir pietiekami mīksta, un tas nozīmē, ka darbs ritēs raiti.

"Šis darbs nav mehānisks. Tas tomēr prasa izpratni, pieredzi un arī intuīciju, jo ne katra vieta ir piemērota stādīšanai. Jāskatās uz reljefu, augsni, mitrumu. Ja augsne ir pārāk smilšaina vai pakļauta saulei, stāds var neizdzīvot. Tad labāk izvēlēties vietu, kur sūnas ilgāk saglabā mitrumu. Ar lāpstu jātrāpa pareizajā dziļumā – apmēram desmit centimetri, lai saknes netiktu bojātas un stāds varētu ieaugt," pieredzē dalās stāsta varonis.

Reizēm mežā pie Jāņa paciemoties uz pāris stundiņām iegriežas arī sieva un meitas. Bērni, protams, prasa uzmanību, bet darbs nevar pavisam apstāties, tāpēc šie izbraucieni ir īsi. Tomēr ar to pietiek, lai mazās māsiņas saelpotos svaigo meža gaisu un arī uzzinātu kaut ko jaunu par dabu – kādi kukainīši dzīvo mežā, kādas sēnes var atrast, kādi augi sastopami.

"Mēs ļoti novērtējam iespēju meitām pastāstīt un parādīt, kāds ir meža dzīves cikls – kā mežs veidojas un izaug no maziem stādiņiem. Viņām tas ir kā neliels piedzīvojums. Lai gan tētis daudz strādā, mēģinām tomēr visu sakārtot tā, lai brīvdienas varam pavadīt kopā kā ģimene," saka Kristīne un piebilst – tā kā vīram mežs ir tik mīļš, ir tikai likumsakarīgi, ka arī pārējai ģimenei tas ir tuvs.

"Kad kaut kur braucam, bieži sievai rādu – re, šo jaunaudzi es stādīju, to, lūk, arī. Un daži no maniem stādījumiem jau izauguši par lielu mežu. Kas zina, varbūt kādu dienu arī mūsu meitas brauks garām šai vietai un teiks – re, mēs te bijām un redzējām, kā šo mežu stādīja," piebilst Jānis.

Projekts sadarbībā ar:
teksts
Līga Švāne, Ketija Nuķe-Osīte
redaktore
Kristīne Melne
DIZAINS
Inga Čujevska
FOTO
"Latvijas valsts meži" arhīvs, Viesturs Radovics, "Delfi"
PROJEKTA VADĪBA
Līva Marta Poča
Made on
Tilda