Mūsu ceļojums sākās ar divu mīlīgu Lietuvas pilsētiņu iepazīšanu – Anīkščos noteikti jāpiestāj tiem, kam patīk koka arhitektūra, lēna kafijas vai gardas maltītes baudīšana un literatūra, bet Molēti ir kā radīti klusas un dīkas atpūtas cienītājiem. Tas, kas abas pilsētiņas padara īpaši pievilcīgas vasaras brīvdienām, ir dabas tuvums – ezeri, meži, kalni, līkumoti ceļi, kas to visu savieno, un nepārejoša pārsteiguma sajūta, ka tas viss ir tepat, dažu stundu braucienā no Rīgas.

Anīkšču centrālā artērija ir Šventojas upe, kuras krasti ir kā radīti pastaigām, skrējienam, velobraucienam vai citām aktivitātēm pēc sirds patikas. Pastaigu takas abos upes krastos izmanto gan vietējie, gan pilsētas viesi, un aktivitātes garumu un ilgumu ikviens var variēt pēc iespējām un varēšanas.

Molēti savus viesus sagaida mierīgākās noskaņās, un šīs vietas lepnums ir ezeri ar pludmali pašā pilsētiņas centrā. Peldies, zvilni labiekārtotajās atpūtas vietās vai dodies pastaigā apkārt ezeriem, izvēloties četrus vai piecarpus kilometrus garo maršrutu – ikviena no šīm nodarbēm piestāv vasarai!

Bet daba pilsētiņās ir tikai priekšspēle tam, ko iespējams piedzīvot, iepazīstot Anīkšču un Molētu novadus vairāk un droši sekojot līkumainajiem ceļiem un norādēm ceļmalās vai tūristu ceļvežos.

Viens no iespaidīgākajiem piedzīvojumiem pēc Molētu aplūkošanas ir brauciens ar kuģīti pa Asvejas jeb Dubiņģu ezeru, kas ir garākais un arī viens no dziļākajiem ezeriem Lietuvā. Tajā apskatāma arī Lietuvā pati mazākā sala, kuru gan, teikšu godīgi, var sajaukt ar vienkāršu niedru puduri. Runātīgā kuģa vadītāja pavadībā daudz uzzinām par dabas vērtībām, ko slēpj gan ezers, gan tā mežonīgie un stāvie krasti vietās, kur lieguma dēļ cilvēks savu kāju nesper. Asvejas ezera vidū neviļus rodas tā sajūta, ko piedzīvojam, kad saskaramies ar kaut ko lielu un varenu un ikdienas rūpesti atkāpjas – kā gan tu vari satraukties, ja apkārt ir tāds miers? Arī ezera gari mums ir draudzīgi, ļaujot bez aizķeršanās izbraukt iecerēto maršrutu.

Neskartā daba ezera krastos sadzīvo arī ar labiekārtotām atpūtas vietām un bāzēm, kas īpaši vilina makšķerniekus daudzo un dažādo Asvejas ezera dzīļu iemītnieku dēļ. Kad brauciena pavadonis atklāj, ka pavisam nesen ir redzējis lāci peldam pāri ezeram, kļūst reizē gan ziņkārīgi, gan nedaudz bailīgi, lai gan ir taču skaidrs, ka pat tad, ja tieši šajā brīdī kāds ķepainis būtu nolēmis doties garākā ceļojumā, atpūtnieku kuģītis viņu noteikti īpaši neinteresētu.

Uzmanības vērts ir arī Dubiņģu tilts, kas ir pirmais koka tilts Lietuvā pāri ezeram, un viens no vēl saglabātiem koka tiltiem valstī. Stabila ainavas sastāvdaļa, neraugoties uz laikapstākļiem, esot arī makšķernieki uz tā, un vietējie labi zinot, kad ir vērts doties pēc loma, bet kad labāk palikt mājās – vīru skaits uz tilta darbojas kā galvenā norāde tam, vai zivis ķeras, vai nē. Starp citu, ziemā uz Asvejas ezeru vērts doties zemledus makšķerēšanas cienītājiem.

Turpat Asvejas ezera krastā slejas Dubiņģu pilskalns, kas patiks gan dabas cienītājiem, gan vēstures interesentiem. Tur senlaikos slējusies pils, kas kalpojusi kā Radzivilu rezidence. Pēdējā divdesmitgadē veiktie arheoloģiskie izrakumi, kas atsedz vēsturisko ēku un pils pamatus, šodien ļauj gūt ieskatu pils iedzīvotāju ikdienā, un aizrautīgo gidu stāsti ieinteresēs pat tos, kuri ekskursijās parasti sūkstās, ka vēsture ir garlaicīga. Savlaicīgi piesakot, pils pievārtē iespējams baudīt arī īpašu, pēc senas receptes tapušu sātīgu virumu, aplūkot Radzivilu dzimtas atdusas vietu vai vienkārši izstaigāt izziņas taku un baudīt gleznaino ainavu, skatu uz Asvejas ezeru un dabas varenību, mēģinot iztēloties, kā tad dzīve te varēja ritēt sen aizgājušos gadsimtos.

Vispār, dodoties uz šo Lietuvas reģionu, ir jārēķinās, ka būs pamatīga kāpelēšana. Bet to kompensēs neticami skaisti skati, ko iemūžināt gan fotogrāfijās, gan vienkārši saglabāt atmiņās. Atceraties kāpienu, lai nokļūtu 33 metrus augstajā skatu tornī Anīkšču sv. Mateja baznīcas tornī? Tā bija laba iesildīšanās, lai dotos uz Bijeiķu skatu torni, kas atrodas nepilnas pusstundas braucienā no Anīkščiem, un no kura paveras skats uz Rubiķu ezeru un tā salām. Pats tornis ir 15 metrus augsts, bet līdz tam vēl jāmēro pieklājīgs kāpiens kalnā, ļaujot pacelties 163 metrus virs jūras līmeņa. Brīdinu – arī tad, ja dienas beigās šķiet, ka vairs nav spēka un slinkums, ainava un gandarījums, ka tomēr nepadevies, to kompensēs. Ne mazāk svarīgi vasaras brīvdienām – Rubiķu ezerā ir arī peldvietas!

Ja Anīkšču apkaime lepojas ar skatu uz Rubiķu ezeru, Molēti pretī likuši vēl iespaidīgāku kāpienu un līdz ar to arī ainavu – pārdesmit minūšu braucienā no pilsētiņas slejas Mindūnu skatu tornis. Ja esi gatavs 214 pakāpieniem, no iespaidīgā 36 metrus augstā Mindūnu skatu torņa pavērsies gleznaina ainava uz Siesartu ezeru ar tā salām un pussalām, kā arī Lakauju ainavu rezervātu, kas sargā retas augu sugas un citas dabas bagātības.

Šī ir tikai neliela daļiņa no iespējām, ko piedāvā Anīkšču un Molētu novadi. Jau labi zināmā, bet tāpēc ne mazāk aicinošā pastaigu taka virs Anīkšču meža koku galotnēm, iežu atsegumi Šventojas upes krastos, Ščiura raga izziņas taka un citas pastaigu vietas – vietas brīvdienu atklājumiem netrūkst. Arī par naktsmājām atpūtniekiem nav pamata uztraukties – reģionā pieejamas gan viesnīcas, gan plašs privāto apartamentu un viesu namu piedāvājums visdažādākajām budžeta iespējām. Tā kā atliek vien ieplānot savas brīvdienas Lietuvas zilo ezeru zemē, jo tavam šīs vasaras labākajam piedzīvojumam nemaz nav jābūt tālam!