Kas mudina operas darbiniekus strādāt ar neizsīkstošu degsmi? Kā sīvā starptautiskā konkurencē panākt, ka Latvijas iestudējumus pērk citi opernami? Un kā skatītājam nodot mersedesu par žiguļa cenu? Sarunu cikla "Darītāja kods" pirmajā epizodē ar pieredzi un redzējumu dalās Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš.

Operā darbs un radošie procesi griežas 24 stundas 7 dienas nedēļā, no projekta uz projektu, no jauniestudējuma uz jauniestudējumu, festivāliem, radošajām komandām – nepārtrauktā dinamikā. Ritenis, kas nebeidz griezties, arī ir tas, kas māksliniekus un tehniskos darbiniekus tik ilgi arī noturējis.

Māksla nekad nav bijusi klasiska uzņēmējdarbība, tāpēc valsts ieguldītais kapitāls sniedz zināmu rīcības brīvību, lai sasniegtu mākslinieciskos mērķus, nevis izmaksātu resursus īpašniekam. "Viss, ko mēs šeit darām – investīcijas mājā, kopražojumi, milzīgs darbs ar auditoriju, lai palielinātu pašu ieņēmumus, – tas viss ir tikai un vienīgi tam, lai finanšu rezultātu un ieņēmumus mēs varētu guldīt atpakaļ."

Pasaulē mēs izceļamies ar iestudējumu kvalitāti un meistaru darbu – fantastiskiem šuvēju un scenogrāfu veikumiem. Kvalitatīvu trupu, kuru iespējams eksportēt uz Neapoli, Ķelni, Turīnu un citiem ievērojamiem opernamiem. Turklāt degsme un neatlaidība ir vajadzīga, lai uz Rīgu jāatgādā pasaules mēroga zvaigznes vienā kalendāra nogrieznī – kad vienuviet ir Marina Rebeka, Elīna Garanča un Ludoviks Tezjē. Tad katra minūte uz lielās skatuves ir ļoti dārga.

Pat ar mazāko budžetu, salīdzinot ne tikai ar Baltijas, bet Eiropas operām un baletiem, Latvijas Nacionālā opera un balets gadu no gada iet uz izaugsmi. Jauniestudējumus plāno vairākus gadus uz priekšu, pašu ieņēmumi uzaudzēti no 3 miljoniem līdz 6 miljoniem eiro pērn. Bet finanšu resursus izdevies vairot, piemēram, ar jaunu biļešu tirdzniecības sistēmu. Katra izrāde ir iespēja, kuru nedrīkst izniekot.