Vai starp sūnām var būt invazīvas sugas?
Šī gada atklājumi Latvijas mežos
Šī gada atklājumi Latvijas mežos
Teksts: Ketija Nuķe-Osīte
Foto: Publicitātes foto, Ilze Kukāre
Foto: Publicitātes foto, Ilze Kukāre
Lai gan gads vēl nav beidzies, AS "Latvijas valsts meži" (LVM) vides eksperti mežā veikuši vērtīgus novērojumus, kas norāda uz to, cik labi mežu biotopi jūtas. Viens no augiem, kas liecina par meža bioloģisko daudzveidību un veselīgumu, ir sūnas. Ko vērtīgu izdevies fiksēt šogad un pērn – atklāj LVM vecākā vides eksperte Ilze Kukāre.
Kāpēc vispār mežā būtu jāmeklē sūnas? LVM vides eksperti ik gadu mežos meklē un fiksē dabas aizsardzībā nozīmīgas sūnu sugas. Tās ir gan dabisku mežu biotopu indikatorsugas, gan biotopu speciālās sugas, gan Latvijā un Eiropas Savienībā aizsargājamas sūnu sugas. Dabisku meža biotopu sugas ir vislabāk atpazīstamas, samērā viegli ieraugāmas un liecina par konkrētiem, sugām raksturīgiem vides faktoriem. Jo vairāk dažādu šo sugu atradņu, jo bioloģiski daudzveidīgāks mežs!
Datubāzē LVM GEO ir uzkrātas ziņas par 126 dabas aizsardzībā nozīmīgām sūnu sugām mežos, kas ir aptuveni piektā daļa no Latvijas sūnu kopskaita (ap 640 sugām).
Kopskaitā iekļauti septiņi līdz sugai nenoteikti taksoni, kas lauka apstākļos ne vienmēr ir nodalāmi, bet ir nozīmīgi meža kvalitātes vērtēšanā, piemēram: smaillapes (Lophozia sp.) un skapānijas (Scapania sp.). No tām 58 ir īpaši aizsargājamas sūnu sugas, no kurām 22 sugām to aizsardzības nodrošināšanai var dibināt mikroliegumu. No kopējā sugu skaita 77 sugas ir iekļautas Latvijas Sarkanās grāmatas sugu izvērtējumā, tikai 11 no tām novērtētas kā neapdraudētas (LC).
Datubāzē LVM GEO ir uzkrātas ziņas par 126 dabas aizsardzībā nozīmīgām sūnu sugām mežos, kas ir aptuveni piektā daļa no Latvijas sūnu kopskaita (ap 640 sugām).
Kopskaitā iekļauti septiņi līdz sugai nenoteikti taksoni, kas lauka apstākļos ne vienmēr ir nodalāmi, bet ir nozīmīgi meža kvalitātes vērtēšanā, piemēram: smaillapes (Lophozia sp.) un skapānijas (Scapania sp.). No tām 58 ir īpaši aizsargājamas sūnu sugas, no kurām 22 sugām to aizsardzības nodrošināšanai var dibināt mikroliegumu. No kopējā sugu skaita 77 sugas ir iekļautas Latvijas Sarkanās grāmatas sugu izvērtējumā, tikai 11 no tām novērtētas kā neapdraudētas (LC).
Sūnu sugu novērtējumam ir arī praktiskā puse, kas nepieciešama LVM meža darbu plānošanā. "Mēs nemeklējam tikai zinātniskas intereses dēļ, bet drīzāk ar mērķi, lai saprastu – ko mēs mežā vai purvā varam darīt vai nedarīt, kā nodrošināt sabalansētu saimniecisko darbību un dabas vērtību aizsardzību," skaidro Ilze Kukāre.
Atkarībā no tā, kādas sūnu sugas atrastas konkrētā vietā, tiek plānots, ko darīt tālāk. Ja izdodas konstatēt aizsargājamu sugu, vides eksperti kopā ar citiem LVM kolēģiem izstrādā plānu veicamajiem pasākumiem, lai sūnu aizsargātu. Sūnu atradnes stāvoklis var norādīt uz vides apstākļiem, ļaujot tos uzlabot. Piemēram, izvērtējot meliorācijas sistēmu grāvju pārbūvi, tiek vērtēta arī to potenciālā ietekme uz konstatētajām dabas vērtībām, nepieciešamības gadījumā sniedzot nosacījumus ietekmes samazināšanai. Dažādi mežā realizējamie darbi tiek plānoti un balstīti arī vides ekspertu izvērtējumā. Ja konstatēts, ka kāda suga būs jutīga pret ietekmi, darbi tiek pārplānoti, līdz atrasts labākais risinājums.
Kas šogad vērtīgs un interesants atklāts sūnu pasaulē?
Pētīt sūnas un to daudzveidību LVM vides eksperti var teju visa gada garumā – tāpēc arī šogad atklājumi vēl turpinās. Ilze Kukāre starp šogad fiksētajām izceļ sugas, kuras dabā var ieraudzīt ikviens, – tūbaino bārkstlapi (Trichocolea tomentella) un trejdaivu bacāniju (Bazzania trilobata). Šīs Latvijā īpaši aizsargājamās sūnas ir saistītas ar mitriem egļu vai jauktu koku mežiem. "Aizejot uz avotainu skujkoku mežu, mēs jau apmēram varam iztēloties, kas tur varētu būt. Ja atrodam tieši trejdaivu bacāniju vai tūbaino bārkstlapi – ir īpašs prieks!" stāsta Ilze Kukāre.
Lai konstatētu īpaši aizsargājamo alu spulgsūnu (Schistostega pennata), nepieciešama lielāka pieredze, jo pati sūna ir neliela, taču darbu atvieglo tās specifiskā dzīvesvide – šī suga aug uz augsnes, kas saglabājas uz izgāztu egļu un priežu saknēm noēnotos purvainos mežos. Atradumi ir nozīmīgi, jo liecina – lai gan aizsargājamas, mūsu mežos šīs abas sugas jūtas labi.
Lai konstatētu īpaši aizsargājamo alu spulgsūnu (Schistostega pennata), nepieciešama lielāka pieredze, jo pati sūna ir neliela, taču darbu atvieglo tās specifiskā dzīvesvide – šī suga aug uz augsnes, kas saglabājas uz izgāztu egļu un priežu saknēm noēnotos purvainos mežos. Atradumi ir nozīmīgi, jo liecina – lai gan aizsargājamas, mūsu mežos šīs abas sugas jūtas labi.
Trejdaivu bacānija (Bazzania trilobata).
Tūbainā bārkstlape (Trichocolea tomentella).
Vēl starp sūnu atradumiem īpaši izceļama arī nokarenā stardzīslene (Antitrichia curtipendula). Lai gan, pēc jaunākajiem zinātnieku izvērtējumiem, suga vairs nav apdraudēta, to fiksēt ir īpašs notikums. Šī suga vizuāli ir līdzīga citām lielākām uz dzīviem lapkokiem augošām sūnām, un drošai noteikšanai jāizmanto laba lupa, tad lapu galos var pamanīt tikai šai sugai raksturīgos izaugumus.
Šī gada interesantais atradums ir arī smaillapu lāpstīte (Scapania apiculata). Latvijā tai pašlaik reģistrētas mazāk nekā 60 atradnes. Šādu sugu atrašanai nepieciešami ne tikai īpaši vides apstākļi – nozīmīgs ir arī cilvēciskais faktors. "Šajā gadījumā vajag arī labu, pieredzējušu pētnieku ar vērīgu aci, jo sūna ir maziņa – mazāka par vienu centimetru," stāsta vides eksperte.
Smaillapu lāpstītes piemērs parāda, kāpēc atradumu skaita pieaugumu nevar automātiski skaidrot ar sugas stāvokļa uzlabošanos. Lielākā daļa šīs sugas atradņu Latvijā fiksēta pēdējo 30 gadu laikā, lai gan agrāk tā bija atrasta jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Pēc tam sekoja vismaz 80 gadu pārtraukums. Ilze Kukāre pieļauj, ka iemesls var būt gan jaunu piemērotu dzīvotņu, piemēram, vecu, mitru kritalu, veidošanās, gan arī vienkārši tas, ka pētnieki šodien šīs sugas dabu labāk pazīst un prot pamanīt.
Savukārt viens no 2025. gada sūnu sugu atklājumiem ir purva lāpstīte (Scapania paludicola). Pēc izskata tā izceļas ar asimetrisko lapu, jo viena lapas daiva ir lielāka par otru un abas glīti salocītas kopā. "Neviena no lāpstītēm nav bieži sastopama un vienmēr liecina par to, ka biotopā ir kas labs, ka ir vērts ieguldīt papildu pūles dzīvotnes saglabāšanā. Piemēram, šajā gadījumā, sakārtot purva ekosistēmu, atjaunot un uzlabot hidroloģisko režīmu, lai sugai dzīves vide saglabātos piemērota," izceļ Ilze Kukāre.
Šī gada interesantais atradums ir arī smaillapu lāpstīte (Scapania apiculata). Latvijā tai pašlaik reģistrētas mazāk nekā 60 atradnes. Šādu sugu atrašanai nepieciešami ne tikai īpaši vides apstākļi – nozīmīgs ir arī cilvēciskais faktors. "Šajā gadījumā vajag arī labu, pieredzējušu pētnieku ar vērīgu aci, jo sūna ir maziņa – mazāka par vienu centimetru," stāsta vides eksperte.
Smaillapu lāpstītes piemērs parāda, kāpēc atradumu skaita pieaugumu nevar automātiski skaidrot ar sugas stāvokļa uzlabošanos. Lielākā daļa šīs sugas atradņu Latvijā fiksēta pēdējo 30 gadu laikā, lai gan agrāk tā bija atrasta jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Pēc tam sekoja vismaz 80 gadu pārtraukums. Ilze Kukāre pieļauj, ka iemesls var būt gan jaunu piemērotu dzīvotņu, piemēram, vecu, mitru kritalu, veidošanās, gan arī vienkārši tas, ka pētnieki šodien šīs sugas dabu labāk pazīst un prot pamanīt.
Savukārt viens no 2025. gada sūnu sugu atklājumiem ir purva lāpstīte (Scapania paludicola). Pēc izskata tā izceļas ar asimetrisko lapu, jo viena lapas daiva ir lielāka par otru un abas glīti salocītas kopā. "Neviena no lāpstītēm nav bieži sastopama un vienmēr liecina par to, ka biotopā ir kas labs, ka ir vērts ieguldīt papildu pūles dzīvotnes saglabāšanā. Piemēram, šajā gadījumā, sakārtot purva ekosistēmu, atjaunot un uzlabot hidroloģisko režīmu, lai sugai dzīves vide saglabātos piemērota," izceļ Ilze Kukāre.
Latvijas mežos – arī viena invazīva sūnu suga
Viens no atradumiem, kas vides eksperti reizē iepriecināja un apbēdināja, bija parastā līklape (Campylopus introflexus). Eiropā tā ieviesusies pirms vairāk nekā 100 gadiem un gadu gaitā nonākusi arī Latvijā – pēdējo 20 gadu laikā vidēji saskaitītas aptuveni 100 atradnes. Invazīvā suga pie mums izplešas nosusinātos kūdras purvos atklātajos kūdras laukumos, kā arī smilšainās vietās – tur, kur ir skāba, nabadzīga augsne un tukši laukumi.
Parastā līklape (Campylopus introflexus).
Kad citas sugas nīkuļo un nevēlas augt, parastā līklape saredz izdevību, agresīvi izplešas un neļauj ienākt citām, vietai raksturīgajām sugām. "Šogad man gadījās tādu atrast mežā, kur bija izgāzta koka sakne un izgāztajā vietā atklājusies smilts. Citos gadījumos šādā vietā ienāktu dažādas vietējās sugas, bet šajā gadījumā jau bija ieviesusies parastā līklape," stāsta Ilze Kukāre.
Ja daudzas citas invazīvās vaskulāro augu un dzīvnieku sugas lielākoties pie mums ienākušas cilvēka rīcības dēļ, tad invazīvās sūnas gadījumā jāapbrīno tās superspējas. "Sūnas spēj izplatīties, gan vairojoties dzimumceļā, gan bezdzimumceļā. Tās veido dažādus pārveidojumus, ķermenīšus vai pumpurus, bet var izplatīties arī ar maziem gabaliņiem. Vienkārši kriksītis nolūzt no sūnas lapas – un izaug nākamā jaunā sūna, tāda pati," skaidro vides eksperte. Turklāt kā sporaugi sūnas izplatās kilometriem tālu ar gaisa un vēja palīdzību. Noteikt, kā tieši parastā līklape nonākusi Latvijas mežos un kur izplatīsies, ir teju neiespējami.
"Invazīvo sugu gadījumā sūnu vairošanās superspējas jau kļūst bīstamas, tāpēc ka sūnas ir pielāgojušās ātri sevi atražot un kolonizēt lielākus laukumus, kas var viegli izkonkurēt vietējo floru," brīdina Ilze Kukāre. Kādas sekas parastā līklape atstās, vēl nav zināms – vai izkonkurēs vietējās sugas pavisam, vai spēs sadzīvot ar mikroskopiskajiem dzīvnieciņiem un bezmugurkaulniekiem, kas tajās mīt, rādīs laiks.
"Invazīvo sugu gadījumā sūnu vairošanās superspējas jau kļūst bīstamas, tāpēc ka sūnas ir pielāgojušās ātri sevi atražot un kolonizēt lielākus laukumus, kas var viegli izkonkurēt vietējo floru," brīdina Ilze Kukāre. Kādas sekas parastā līklape atstās, vēl nav zināms – vai izkonkurēs vietējās sugas pavisam, vai spēs sadzīvot ar mikroskopiskajiem dzīvnieciņiem un bezmugurkaulniekiem, kas tajās mīt, rādīs laiks.
Ne tikai zaļš un mīksts paklājs. Kāpēc sūnas ir nozīmīgas?
Sūnas nav tikai "zaļš paklājs" mežā. Tās ir sava veida dabas indikatori, kas ļauj spriest par mitrumu, augsnes skābumu, mikroklimatu un substrātiem. Daļa sūnu īpaši labi jūtas mitrās vietās un jutīgi reaģē uz izžūšanu, citas spēj izturēt arī ļoti sausus un karstus apstākļus. Uz koku stumbriem augošās sūnas savukārt var liecināt par mikroklimata stabilitāti.
"Ja mežā ir daudz dažādu sūnu sugu, visticamāk, arī tas mežs un tā vide ir daudzveidīgāka, jo katra suga specializējas noteiktiem apstākļiem. Pietiek būt vienai kļavai visā mežaudzē – mēs jau varam sagaidīt uzreiz citas sūnu sugas, kurām tieši šī kļavas miza šķiet gana interesanta," stāsta vides eksperte.
Sūnas, iespējams, ir viena no nemanāmākajām mūsu mežu dabas vērtībām. Taču, jo rūpīgāk uz tām paskatīsimies nākamreiz, kad būsim mežā, jo vairāk tās pastāstīs. Piemēram, ja mežā uz kļavu, gobu, vīksnu un liepu mizas redzi sūnas prāvā augstumā, tad zini, ka šajā vietā ir stabils, mitrs un labs mikroklimats.
Projekts sadarbībā ar:
teksts
Līga Švāne, Ketija Nuķe-Osīte
redaktore
Kristīne Melne
DIZAINS
Inga Čujevska
FOTO
"Latvijas valsts meži" arhīvs, Viesturs Radovics, "Delfi"
PROJEKTA VADĪBA
Līva Marta Poča
