Negadījums notika ap 2000. gadu. Karīnas tētim tolaik nebija autovadītāja apliecības, tāpēc uz darbu viņš regulāri brauca ar velosipēdu. Kādu vakaru, kad jau bija krēsla, autobusa vadītājs viņu, visticamāk, laikus nepamanīja un notrieca. Tolaik velosipēdistu redzamībai un drošības aprīkojumam ģimenē vēl netika pievērsta tik liela uzmanība kā šodien.

Sadursmes brīdī tēvs kopā ar velosipēdu tika iemests grāvī un guva vairākas traumas, tostarp savainoja gurnu. Autobusa vadītājs pēc sadursmes neapstājās un aizbrauca. Vēlāk, zinot negadījuma laiku un autobusa maršrutu, šoferi tomēr izdevās atrast.

Taču Karīnai visspilgtāk atmiņā palicis tas, cik dziļi notikušais iespaidojis pašu tēvu. "Tagad vēlreiz ar viņu aprunājos, un joprojām jūtu, ka viņš par to runā ar sāpēm. Tas viņam bija smags pārdzīvojums. Viņš precīzi atceras laiku, autobusu un negadījuma vietu," stāsta Karīna.

Negadījumā savainotā gurna dēļ Karīnas tēvam bija nepieciešamas ilgāka ārstēšanās. Karīna stāsta, ka mājās joprojām glabājas kvītis par toreiz veikto medicīnisko pakalpojumu un zāļu iegādi. Turklāt tolaik tētim nebija ne veselības vai dzīvības apdrošināšanas ar atbilstošu traumu segumu, ne arī pietiekami liela finansiālā drošības spilvena, kas ļautu ilgāku laiku iztikt bez regulāriem ienākumiem.

Tāpēc, lai turpinātu rūpēties par ģimeni, tēvam bija jāturpina strādāt, un ārstēšanos viņš centās apvienot ar darba pienākumiem. Tas nozīmēja, ka pilnvērtīgi veltīt laiku atlabšanai nebija iespējams.

Pēc tēva negadījuma drošība, braucot ar velosipēdu, Karīnas ģimenē ieguva pavisam citu nozīmi. Kad viņa bērnībā brauca kopā ar mammu, mamma rūpīgi izvēlējās drošākus maršrutus un bieži atgādināja par tēta piedzīvoto. Šodien Karīna šo pašu uzmanību pievērš savu bērnu drošībai. Ģimene izvēlas veloceliņus, pārbauda, vai velosipēdiem ir atstarotāji, un cenšas nebraukt tumsā vai krēslā. Bērniem ir ķiveres, savukārt ar košu apģērbu Karīna cenšas panākt, lai viņi satiksmē būtu pēc iespējas labāk pamanāmi.

Tieši redzamība viņai ir viena no svarīgākajām mācībām, ko ģimene paņēmusi līdzi no tēva negadījuma. "Tās ir vienkāršas lietas, kas jāievēro: velosipēdam jābūt atbilstoši aprīkotam, pašam jābūt uzmanīgam un jāpārliecinās, ka citi tevi redz," uzsver Karīna.

Šodien Karīna pati ir autovadītāja, tāpēc satiksmi redz no dažādām pusēm. Viņa atzīst, ka skatījums mēdz mainīties atkarībā no tā, vai konkrētajā brīdī esam pie stūres, ejam kājām vai braucam ar velosipēdu. Taču atbildība par savu rīcību ir ikvienam.

Karīna uzsver arī ceļu satiksmes noteikumu zināšanu nozīmi. Ar prasmi vadīt velosipēdu vien nepietiek – arī riteņbraucējam ir jāsaprot ceļa zīmes un jāzina, kā droši rīkoties satiksmē.

Atskatoties uz tēta pieredzi, Karīna uzskata, ka visvairāk viņam toreiz būtu palīdzējusi iespēja mierīgi atveseļoties, neuztraucoties par ārstēšanās izdevumiem un nepieciešamību turpināt strādāt teju uzreiz pēc negadījuma.

Turklāt traumas var pārsteigt visdažādākajās ikdienas situācijās. Swedbank apdrošināšanas dati rāda, ka pērn 78% no visiem traumu gadījumiem bija sadzīves traumas, kas bieži gūtas šķietami drošos apstākļos – mājās, dārzā, pastaigās vai veicot ikdienas darbus.

Karīnas ģimenes pieredze atgādina, ka neparedzēts notikums var mainīt ne tikai vienu vakaru, bet atstāt sekas vēl daudzus gadus. Jo dzīvē neparedzamākais bieži notiek tieši tad, kad esam pārliecināti – šoreiz gan nekas nevar atgadīties.