Mežs, Latgale un Zemessardze – kā līdzsvarot sirdslietas un atbildību
Ilonas Aizpurietes stāsts
Foto: Ivars Soikāns
Teksts: Līga Švāne
AS "Latvijas valsts meži" (LVM) zemes lietojuma speciāliste Ilona Aizpuriete ir cilvēks, kuram svarīgi nestāvēt malā, bet iesaistīties, darīt un būt kustībā. Jau deviņus gadus viņa strādā uzņēmumā, rūpējoties par dažādu interešu saskaņošanu valsts mežos, bet ārpus darba sporto, vada Meža ekspedīcijas skolēniem un dien Zemessardzē. Šo dažādo nodarbju pamatā ir pārliecība, ka ikviens var dot savu pienesumu mūsu valstij. Latvijas meži ir Ilonas darbs un sirdslieta, Latgale – viņas mājas, bet valsts drošība – atbildība, ko viņa izvēlējusies uzņemties pati.
Kustība dod spēku
Kolēģi Ilonu raksturo kā cilvēku, kurš vienmēr ir kustībā un šķietami spēj būt vairākās vietās vienlaikus – darbā, sporta nodarbībās un sacensībās, Zemessardzes apmācībās vai tiekoties ar skolēniem. Ilonas pašmērķis nav visu paspēt, bet gan darīt jēgpilni un no sirds. "Man gandarījumu sniedz apziņa, ka mans ieguldījums ir vajadzīgs un palīdz kaut ko mainīt uz labo pusi," saka stāsta varone.
Bērnībā Ilona daudz laika pavadīja laukos pie vecmāmiņas. Tur apkārt bija meži, pļavas un plašumi, kas ļāva nemitīgi būt kustībā. Arī šodien viņa sevi nevar iedomāties bez aktīva dzīvesveida. Sports iemācījis disciplīnu, neatlaidību un spēju pieņemt gan uzvaras, gan zaudējumus. "Bez kustības es esmu slima," viņa saka, uzsverot, ka fiziskās aktivitātes palīdz ne tikai uzturēt ķermeni, bet arī sakārtot domas.
Bērnībā Ilona daudz laika pavadīja laukos pie vecmāmiņas. Tur apkārt bija meži, pļavas un plašumi, kas ļāva nemitīgi būt kustībā. Arī šodien viņa sevi nevar iedomāties bez aktīva dzīvesveida. Sports iemācījis disciplīnu, neatlaidību un spēju pieņemt gan uzvaras, gan zaudējumus. "Bez kustības es esmu slima," viņa saka, uzsverot, ka fiziskās aktivitātes palīdz ne tikai uzturēt ķermeni, bet arī sakārtot domas.
Tomēr enerģijai nepieciešams arī līdzsvars – pēc saspringtas dienas Ilona vislabāk atjaunojas dabā un klusumā, reizēm vienkārši apsēžoties uz celma un vērojot apkārt notiekošo. Pastaigas kopā ar lielo, vācu aitu suni ļauj izvēdināt galvu, bet pēc klusuma atkal gribas satikt cilvēkus, risināt jautājumus un ķerties pie jauniem darbiem. Kā saka pati Ilona, spēja pārslēgties starp aktīvu darbošanos un mieru dabā palīdz viņai saglabāt līdzsvaru gan darbā, gan ārpus tā.
Darbs, kurā svarīgākais ir sadarbība
Ilona Aizpuriete, AS "Latvijas valsts meži" (LVM) zemes lietojuma speciāliste.
Ilonas profesionālais ceļš vienmēr bijis saistīts ar mežu un mežsaimniecību. Sākotnēji viņa strādāja Valsts meža dienestā, kur sāka pilnveidot savu profesionalitāti mežkopībā un meža uzraudzībā, veidojoties AS "Latvijas valsts meži", viņa pievienojās LVM komandai un darbojās mežierīcības, pārdošanas un kartogrāfijas jomā. Pēc dažiem gadiem dzīves ceļš aizveda prom no ierastās darba vides, taču saikne ar mežu un meža cilvēkiem nekur nepazuda, jo ģimenē ir un bija diplomēti mežsaimnieki, kā arī saikne ar bijušo kolektīvu tika nepārtraukti uzturēta, un Ilona atgriezās LVM. "Mežs, meža cilvēki, meža cilvēku kultūra, tradīcijas un vide – jā, tā tomēr ir mana vieta un mana izvēle, ja jau esmu atkārtoti atgriezusies uzņēmumā," viņa atzīst.
Ilonas pašreizējais darbs ir daudzveidīgs, un ikdienā reti gadās divas pilnīgi vienādas darbadienas. Viņas pienākumos ietilpst zemes nomas jautājumu risināšana, meža ceļu plānošana, un saistīto dokumentu sagatavošana, risinot servitūta tiesību nodibināšanu, publisku pasākumu saskaņošanas jautājumu - tajā skaitā sporta, izklaides, atpūtas aktivitāšu un tūrisma vietu izveides jautājumu risināšana. Jāsaskaņo arī militāro mācību norise un trešo personu kokmateriālu transportēšana, vienlaikus ievērojot LVM darbības un valsts zemes apsaimniekošanas intereses. Aiz kartēm, līgumiem un dokumentiem vienmēr ir cilvēki ar savām vajadzībām, iecerēm un dažkārt arī atšķirīgiem priekšstatiem par to, kā būtu jārīkojas. Komunikāciju Ilona uzskata par vienu no būtiskākajām darba prasmēm.
Ilonas pašreizējais darbs ir daudzveidīgs, un ikdienā reti gadās divas pilnīgi vienādas darbadienas. Viņas pienākumos ietilpst zemes nomas jautājumu risināšana, meža ceļu plānošana, un saistīto dokumentu sagatavošana, risinot servitūta tiesību nodibināšanu, publisku pasākumu saskaņošanas jautājumu - tajā skaitā sporta, izklaides, atpūtas aktivitāšu un tūrisma vietu izveides jautājumu risināšana. Jāsaskaņo arī militāro mācību norise un trešo personu kokmateriālu transportēšana, vienlaikus ievērojot LVM darbības un valsts zemes apsaimniekošanas intereses. Aiz kartēm, līgumiem un dokumentiem vienmēr ir cilvēki ar savām vajadzībām, iecerēm un dažkārt arī atšķirīgiem priekšstatiem par to, kā būtu jārīkojas. Komunikāciju Ilona uzskata par vienu no būtiskākajām darba prasmēm.
"Vispirms ir jāuzklausa cilvēks un jāsaprot, kas viņam patiesībā ir svarīgi. Ne vienmēr iespējams piekrist katram priekšlikumam, tomēr arī atteikumu var izskaidrot cieņpilni un meklēt risinājumu, kas ir pieņemams visām iesaistītajām pusēm. Ja saruna uzreiz nenoved pie vēlamā rezultāta, ir vērts pie jautājuma atgriezties vēlāk. Tā laikam ir tā cilvēcība," viņa saka, uzsverot, ka sadarbībā daudz vairāk iespējams panākt ar mierīgu, ieinteresētu attieksmi nekā ar strīdu.
Ilonai ir svarīgi, lai lēmumi par valsts zemi būtu pārdomāti un vērsti uz ilgtermiņu – jāsabalansē pašvaldību, uzņēmēju, iedzīvotāju un citu iesaistīto intereses, vienlaikus rūpējoties par to, lai zeme tiktu izmantota atbildīgi un ilgtspējīgi. Viņasprāt, labs risinājums sākas ar spēju sadzirdēt dažādus viedokļus un ieklausīties tajos.
Palīdzēt bērniem izprast meža vērtību
Jau deviņus gadus Ilona ar kolēģiem vada LVM Meža ekspedīcijas, kurās sestās klases skolēni var iepazīt mežu un tā apsaimniekošanas ciklu nevis tikai no mācību grāmatām, bet arī pašiem darbojoties dabā. Katrā meža ekspedīcijā bērniem ir iespēja darboties stacijās, kurās uzzināt ko jaunu, pārbaudīt savas zināšanas un ieraudzīt, cik daudzveidīga ir meža pasaule.
"Skolēniem un arī pedagogiem bieži vien ir pārsteigums, ka no koksnes un celulozes var izgatavot ne tikai mēbeles, papīru vai būvmateriālus, bet arī to, ka koksnes pārstrādes produkti ir apģērbā, kosmētikā, uztura bagātinātājos, medikamentu sastāvdaļās un iepakojumā. Meža ekspedīcijās bērni dodas aptuveni divus kilometrus garā maršrutā, uzzinot interesantus faktus par meža audzēšanu un kopšanu, būvējot tiltu bez naglām un kopā pie ugunskura uzcepot līdzi paņemtās desiņas vai ko citu. Šādi mežs kļūst par vietu, kur mācīšanās notiek dabiski, caur pieredzi un atklājumiem," stāsta Ilona.
Viņai ir svarīgi, lai bērni saprastu, ka koki paši no sevis vienkārši neizaug līdz lielam un ražīgam mežam. Tā attīstībai nepieciešams laiks, zināšanas, rūpes un mērķtiecīgs darbs. Viņa šo procesu mēdz salīdzināt ar sportu: "Arī sportā rezultāts nerodas vienā dienā un ir vajadzīga pacietība un nepārtraukti treniņi, lai sasniegtu iecerēto. Tāpat arī mežsaimniecība ir ilgstošs, ciklisks process, kurā mežs tiek atjaunots, kopts un aizsargāts, lai tā vērtības varētu izmantot arī nākamās paaudzes."
"Skolēniem un arī pedagogiem bieži vien ir pārsteigums, ka no koksnes un celulozes var izgatavot ne tikai mēbeles, papīru vai būvmateriālus, bet arī to, ka koksnes pārstrādes produkti ir apģērbā, kosmētikā, uztura bagātinātājos, medikamentu sastāvdaļās un iepakojumā. Meža ekspedīcijās bērni dodas aptuveni divus kilometrus garā maršrutā, uzzinot interesantus faktus par meža audzēšanu un kopšanu, būvējot tiltu bez naglām un kopā pie ugunskura uzcepot līdzi paņemtās desiņas vai ko citu. Šādi mežs kļūst par vietu, kur mācīšanās notiek dabiski, caur pieredzi un atklājumiem," stāsta Ilona.
Viņai ir svarīgi, lai bērni saprastu, ka koki paši no sevis vienkārši neizaug līdz lielam un ražīgam mežam. Tā attīstībai nepieciešams laiks, zināšanas, rūpes un mērķtiecīgs darbs. Viņa šo procesu mēdz salīdzināt ar sportu: "Arī sportā rezultāts nerodas vienā dienā un ir vajadzīga pacietība un nepārtraukti treniņi, lai sasniegtu iecerēto. Tāpat arī mežsaimniecība ir ilgstošs, ciklisks process, kurā mežs tiek atjaunots, kopts un aizsargāts, lai tā vērtības varētu izmantot arī nākamās paaudzes."
Šī izpratne Ilonai šķiet īpaši svarīga, runājot ar jauniešiem. Mežs ir viena no Latvijas lielākajām bagātībām, taču tā vērtība nav tikai ainavā vai iespējā doties pastaigā. Tas arī dod darbu, izejvielas, ekonomisko pienesumu un iespēju attīstīt daudzveidīgus uzņēmumus.
"Jo agrāk bērni to saprot, jo lielāka iespēja, ka pieaugot viņi uz mežu raudzīsies ar izpratni un cieņu. Manuprāt, ar Latvijas jauniešiem viss ir kārtībā – viņi ir gudri, forši un atvērti. Skolēniem ir interese par mežu, un ekspedīcijās mēdz uzdot ne tikai jautājumus par mežu un mežsaimniecību, bet arī ļoti praktiska rakstura jautājumus, piemēram, par mežsaimnieku atalgojumu. Protams, viņu nākotnes izvēles vēl tikai veidojas, taču vienmēr uzsveru, ka mūsdienu mežsaimniecība nav tikai darbs ar kokiem – tajā nepieciešamas arī informācijas tehnoloģiju, ģeoloģijas, mērniecības, ekonomikas, būvniecības un citu jomu zināšanas. Man ir ļoti būtiski, lai jaunieši redzētu, cik plašas iespējas piedāvā šī nozare," piebilst Ilona.
Būt Zemessardzē: ne tikai vērot, bet arī iesaistīties
Lēmums pievienoties Zemessardzei Ilonai bija personiski izsvērts un pārdomāts. Ģeopolitiskā situācija lika aizvien vairāk domāt ne tikai par savas ģimenes, bet arī par valsts drošību, turklāt darba pienākumos viņa koordinē arī militāro mācību norisi un bieži nākas sastapt un komunicēt ar karavīriem, kuri darbojas Latgalē. Viņa vēlējās labāk izprast apmācību procesu - un atrast veidu, kā būt noderīgai. Aizbraukšana no Latvijas, savas dzimtenes pamešana viņai nekad nav šķitis risinājums, tāpēc pašai sev radās jautājums – ko iespējams darīt savas valsts labā?
"Varbūt es nevaru tik ātri paskriet, varbūt es nevaru kaut ko fiziski izdarīt, bet es varu darīt kādus citus darbus, kas dod pienesumu valsts aizsardzībai. Tāpēc es izlēmu, ka man tur ir jābūt!"
Zemessardze viņai kļuvusi par iespēju ne tikai apgūt jaunas prasmes, bet arī pārbaudīt sevi, izkāpt no savas komforta zonas un sastapt cilvēkus ar ļoti atšķirīgu dzīves pieredzi, raksturu un skatījumu uz dzīvi. Sākumā šī dažādība nedaudz biedēja, taču ar laiku Ilona sapratusi, ka tieši tā palīdz paplašināt redzesloku un uztver lietas pašsaprotami.
Zemessardzē apgūtais noder arī ikdienā. Ilona vairāk pieņem to, ka ne visu iespējams kontrolēt, un cenšas mierīgāk izturēties pret kļūdām un neparedzētām situācijām. Apgūtās iemaņas un zināšanas ir ne tikai par pirmās palīdzības sniegšanu, 72h somas sagatavošanu un zināšanas par rīcību krīzes apstākļos, tās ļauj justies droši un nekrist panikā. Pēc spēcīgās augusta vētras Latgalē, kad daudzviet ilgstoši nebija elektrības, šīs prasmes un mājsaimniecības gatavība ārkārtas situācijā ieguva ļoti praktisku nozīmi – Ilonai mājās bija sarūpēta pārtika, pārnēsājamā gāzes plītiņa un gāzes balons, sveces un radio, arī ģenerators, tāpēc viņas ģimene varēja vieglāk pielāgoties apstākļiem. Viņasprāt, ikvienam būtu jāzina vismaz pamata lietas, kas palīdz parūpēties par sevi un līdzcilvēkiem, ja ierastā ikdiena pēkšņi apstājas.
Zemessardzē apgūtais noder arī ikdienā. Ilona vairāk pieņem to, ka ne visu iespējams kontrolēt, un cenšas mierīgāk izturēties pret kļūdām un neparedzētām situācijām. Apgūtās iemaņas un zināšanas ir ne tikai par pirmās palīdzības sniegšanu, 72h somas sagatavošanu un zināšanas par rīcību krīzes apstākļos, tās ļauj justies droši un nekrist panikā. Pēc spēcīgās augusta vētras Latgalē, kad daudzviet ilgstoši nebija elektrības, šīs prasmes un mājsaimniecības gatavība ārkārtas situācijā ieguva ļoti praktisku nozīmi – Ilonai mājās bija sarūpēta pārtika, pārnēsājamā gāzes plītiņa un gāzes balons, sveces un radio, arī ģenerators, tāpēc viņas ģimene varēja vieglāk pielāgoties apstākļiem. Viņasprāt, ikvienam būtu jāzina vismaz pamata lietas, kas palīdz parūpēties par sevi un līdzcilvēkiem, ja ierastā ikdiena pēkšņi apstājas.
Arī attiecības ar mežu, pateicoties Zemessardzei, kļuvušas citādas. Ilona vairāk pievērš uzmanību apkārtnei, mācās novērot, analizēt, klausīties un orientēties, nevis tikai baudīt ainavu. Mežs vienlaikus ir gan vieta, kur atgūt spēkus, gan vide, kurā jāspēj pamanīt detaļas un pieņemt lēmumus. Šī pieredze viņai atgādina, ka gatavība rīkoties un atbildība nav abstrakti jēdzieni – tā veidojas no konkrētām zināšanām, prasmēm un ikdienas izvēlēm.
Lepnums par Latgali jeb "tas velns nav tik melns, kā viņu mālē"
Ilona ļoti lepojas ar savu piederību Latgalei un latgaļu valodu, kā arī novērtē un ciena vietējos cilvēkus, tradīcijas un kultūru. Viņasprāt, Latgales īpašo raksturu veido vietējo cilvēku atvērtība, sirsnība, izturība un spēja kopīgi darīt lietas, kas sniedz labumu Latvijai, Latgalei un vietējai kopienai. Lai gan Latgalei nereti nākas saskarties ar dažādiem stereotipiem un salīdzinājumiem ar ekonomiski spēcīgākiem Latvijas reģioniem, Ilona aicina neizcelt tikai negatīvo.
"Te ir daudz uzņēmīgu, godprātīgu un viesmīlīgu cilvēku, kuri strādā, attīsta savus uzņēmumus, saimniecības, vietējās kopienas un vienlaikus rūpējas par apkārtējo vidi," pārliecināta Ilona. Viņa aicina citu novadu cilvēkus iepazīt Latgali pašiem, īpaši rudenī, kad Daugavas loki atklājas krāšņās rudens krāsās. Dažkārt cilvēki baidās braukt uz Latgali ģeopolitiskās situācijas un ziņu par dronu aktivitātēm, tomēr dzīve reģionā nav apstājusies. Ilona uzskata, ka bailes nedrīkst kļūt par iemeslu atteikties no savas zemes un ikdienas dzīves. Viņa atgādina – reizēm priekšstati par situāciju var būt biedējošāki par pašu realitāti.
"Tas velns nav tik melns, kā mēs viņu paši mālējam. Cilvēkus nevajadzētu vērtēt pēc stereotipiem vai atsevišķām kļūdām. Neviens nav perfekts, taču ikvienam ir iespēja būt godprātīgam, palīdzēt citiem un ar savu rīcību stiprināt vietu, kurā dzīvo."
"Te ir daudz uzņēmīgu, godprātīgu un viesmīlīgu cilvēku, kuri strādā, attīsta savus uzņēmumus, saimniecības, vietējās kopienas un vienlaikus rūpējas par apkārtējo vidi," pārliecināta Ilona. Viņa aicina citu novadu cilvēkus iepazīt Latgali pašiem, īpaši rudenī, kad Daugavas loki atklājas krāšņās rudens krāsās. Dažkārt cilvēki baidās braukt uz Latgali ģeopolitiskās situācijas un ziņu par dronu aktivitātēm, tomēr dzīve reģionā nav apstājusies. Ilona uzskata, ka bailes nedrīkst kļūt par iemeslu atteikties no savas zemes un ikdienas dzīves. Viņa atgādina – reizēm priekšstati par situāciju var būt biedējošāki par pašu realitāti.
"Tas velns nav tik melns, kā mēs viņu paši mālējam. Cilvēkus nevajadzētu vērtēt pēc stereotipiem vai atsevišķām kļūdām. Neviens nav perfekts, taču ikvienam ir iespēja būt godprātīgam, palīdzēt citiem un ar savu rīcību stiprināt vietu, kurā dzīvo."
Mana Latvija, Mana atbildība!
Ilonai patriotisms nesaistās tikai ar svētku runām, karogiem vai skaļiem paziņojumiem. Viņai, pirmkārt, tā ir ikdienas attieksme pret darbu, cilvēkiem un savu apkārtni. "Mana Latvija, Mana atbildība!" viņa saka, uzsverot, ka valsti veidojam mēs visi – ar saviem lēmumiem, izvēlēm un gatavību iesaistīties. Latvija nav tikai politiķi vai valsts institūcijas – tā ir arī katra pašvaldība, kopiena, ģimene un cilvēks, kurš savu darbu dara godīgi un nepaliek vienaldzīgs, kad iespējams palīdzēt.
"Aktīva pilsoniskā līdzdalība nozīmē ne tikai paust viedokli, bet arī uzņemties savu daļu atbildības. Ir svarīgi piedalīties vēlēšanās, ievērot likumus, pildīt pienākumus un cienīt citus. Arī vienkāršas ikdienas izvēles – godprātīgi paveikts darbs, palīdzība līdzcilvēkam, rūpes par vidi vai iesaistīšanās vietējās kopienas dzīvē – veido sabiedrību, kurā pašiem gribas dzīvot. Dažkārt cilvēki pārāk daudz sūdzas par to, ko vajadzētu darīt citiem, bet aizmirst pajautāt sev, ko paši var mainīt," saka stāsta varone.
Valsts svētku gaidās Ilona novēl Latvijai būt drošai, stiprai un vienotai valstij, kurā jaunieši saskata savu nākotni, cilvēki uzticas cits citam un novērtē to, kas viņiem ir. Viņa vēlas, lai Latvijas iedzīvotāji būtu izglītoti, lai attīstītos ekonomika un mežsaimniecība, bet jaunieši un pilsoņi nebaidītos iesaistīties valsts aizsardzībā un zinātu, kā rīkoties krīzes situācijās. Tam visam vajadzīga gan valsts institūciju atbildība, gan katra cilvēka līdzdalība.
"Aktīva pilsoniskā līdzdalība nozīmē ne tikai paust viedokli, bet arī uzņemties savu daļu atbildības. Ir svarīgi piedalīties vēlēšanās, ievērot likumus, pildīt pienākumus un cienīt citus. Arī vienkāršas ikdienas izvēles – godprātīgi paveikts darbs, palīdzība līdzcilvēkam, rūpes par vidi vai iesaistīšanās vietējās kopienas dzīvē – veido sabiedrību, kurā pašiem gribas dzīvot. Dažkārt cilvēki pārāk daudz sūdzas par to, ko vajadzētu darīt citiem, bet aizmirst pajautāt sev, ko paši var mainīt," saka stāsta varone.
Valsts svētku gaidās Ilona novēl Latvijai būt drošai, stiprai un vienotai valstij, kurā jaunieši saskata savu nākotni, cilvēki uzticas cits citam un novērtē to, kas viņiem ir. Viņa vēlas, lai Latvijas iedzīvotāji būtu izglītoti, lai attīstītos ekonomika un mežsaimniecība, bet jaunieši un pilsoņi nebaidītos iesaistīties valsts aizsardzībā un zinātu, kā rīkoties krīzes situācijās. Tam visam vajadzīga gan valsts institūciju atbildība, gan katra cilvēka līdzdalība.
"Man patriotisms ir mīlestība pret savu valsti, ko apliecina nevis vārdi, bet darbi. Mēs katrs varam sākt ar pavisam vienkāršām lietām – būt godīgs, uzņemties atbildību, palīdzēt, nepalikt vienaldzīgam un rūpēties par savu zemi."
Projekts sadarbībā ar:
teksts
Līga Švāne, Ketija Nuķe-Osīte
redaktore
Kristīne Melne
DIZAINS
Inga Čujevska
FOTO
"Latvijas valsts meži" arhīvs, Viesturs Radovics, "Delfi"
PROJEKTA VADĪBA
Dārta Ošeniece
