Piedzīvotais Ivetai licis daudz vairāk domāt ne tikai par drošību uz ceļa, bet arī par to, kā ģimeni finansiāli pasargāt situācijās, kuras iepriekš nav iespējams paredzēt.

Negadījums notika 2016. gada 25. jūlijā Daugavpils centrā, Imantas un Teātra ielas krustojumā. Ivetas mammai tobrīd bija 48 gadi. Viņa šķērsoja ielu pa gājēju pāreju. Starp brauktuvēm atradās saliņa, uz kuras mamma bija apstājusies. Redzot, ka viena automašīna apstājas, lai viņu palaistu, viņa sāka šķērsot brauktuvi, taču otras automašīnas vadītājs gājēju nepamanīja un lielā ātrumā notrieca.

"Pēc trieciena mamma bija nokritusi vairākus metrus tālāk un stipri asiņoja," stāsta Iveta. Netālu atradās autobusu pietura, tāpēc neatliekamā medicīniskā palīdzība tika izsaukta nekavējoties. Arī automašīnas vadītājs apstājās un centās sniegt pirmo palīdzību. Sekas bija smagas – gūžas trauma, vairāki roku un kāju lūzumi un galvas trauma.

Pēc operācijām sākās daudz ilgāks posms, nekā ģimene sākotnēji varēja iedomāties. Aptuveni gadu Ivetas mamma bija pilnībā guloša, un viņai tika noteikta pirmās grupas invaliditāte. Vēlāk saistībā ar gūžas konstrukciju mammai bija nepieciešama atkārtota operācija Rīgā un gūžas implants. Ikdienā bija vajadzīgi arī dažādi palīglīdzekļi – ratiņkrēsls, vannas krēsliņš, rolators un kruķi.

Vēlāk pirmās grupas invaliditātes vietā mammai noteica otro grupu. Ģimenes pieredzē tas nozīmēja arī mazāku pieejamo atbalstu un lielāku daļu izdevumu, kas bija jāsedz pašiem.

Ilgstošais mazkustīgums atstāja iespaidu arī uz mammas veselību. Radās nopietnas sirds problēmas, bija nepieciešami papildu izmeklējumi un regulāri braucieni uz slimnīcu. Ar laiku arī tie daži soļi, kurus mamma vēl spēja spert, kļuva neiespējami.

"Tāda bija mammas ikdiena pēc negadījuma. Šie aptuveni desmit gadi pagāja ar ļoti ierobežotām iespējām pārvietoties – starp gultu un ratiņkrēslu, regulāri dodoties uz slimnīcu." Diemžēl šogad Ivetas mamma devās mūžībā.

Ivetas mammai nebija ne nelaimes gadījumu, ne dzīvības apdrošināšanas, un, tā kā negadījuma brīdī viņa nestrādāja, nebija arī slimības pabalsta. Pēc Ivetas teiktā, OCTA ietvaros mamma saņēma 10 000 eiro atlīdzību. Tas ģimenei bija būtisks atbalsts, taču izdevumi turpinājās vēl gadiem – rehabilitācija, braucieni uz slimnīcām Rīgā, medicīniskie izmeklējumi un ikdienā nepieciešamie palīglīdzekļi.

Piedzīvotais mainījis arī viņas attieksmi pret drošību uz ceļa. Tagad par to Iveta daudz runā ar savu 12 gadus veco meitu. "Šķērsojot ielu, jāpaskatās uz abām pusēm, pat ja zinām, ka tā ir vienvirziena iela. Jāpārliecinās, ka autovadītājs mūs ir pamanījis. Tas ir ļoti svarīgi," norāda Iveta. Viņa meitai atgādina būt piesardzīgai arī pie tramvaja sliedēm un rūpēties par savu redzamību tumsā. Mammas pieredze Ivetai parādījusi – ar to, ka pats rīkojies pareizi, ne vienmēr pietiek. Ir svarīgi pārliecināties, ka arī citi satiksmes dalībnieki tevi ir pamanījuši.

Otra būtiska mācība Ivetai ir saistīta ar ģimenes finansiālo drošību. Viņa pati šobrīd izmanto mājokļa, veselības un Swedbank dzīvības apdrošināšanu. "Man ir svarīgi, lai tad, ja kaut kas notiek, vismaz daļa izdevumu būtu segta," norāda Iveta. Viņa veido arī uzkrājumu bērnam un veic iemaksas pensiju trešajā līmenī.

Swedbank apdrošināšanas dati rāda, ka pērn dzīvības apdrošināšanas atlīdzībās Latvijā klientiem izmaksāti 1,56 miljoni eiro. Būtiska daļa atlīdzību saistīta ar nāves gadījumiem, taču tās izmaksātas arī par traumām un invaliditātes gadījumiem – situācijām, kad cilvēkam uz laiku vai pavisam var zust iespēja parūpēties par sevi un saviem tuviniekiem.

Ivetai mammas pieredze likusi uz drošību raudzīties plašāk – būt uzmanīgai ikdienā un vienlaikus laikus domāt par finansiālu drošības spilvenu savai ģimenei.