"Līknēs staltbriežu populācija ir nostabilizējusies, bet salīdzinoši tāpat ļoti augsta. Jautājums – kāds ir optimālais līmenis? Igaunijā, tepat mums blakus, ir, cik man zināms, ap 7000 staltbriežu. Mums ir desmitreiz vairāk! Vēl jau ir aļņi un stirnas, kas arī nodara postījumus," stāsta AS "Latvijas valsts meži" Mežkopības izpilddirektors Mārtiņš Gūtmanis.

"Mednieki teiks, ka dzīvnieku varētu būt vēl vairāk... Bet resurss, ko mēs visi apsaimniekojam, ir viens – tā ir zeme. Lai mēs audzētu mežu, lai lauksaimnieks audzētu labību, mednieks medītu, vajag zemi. Ideāli būtu, ja visi būtu apmierināti, bet tā nekad nebūs, tāpēc jāatrod līdzsvars. Ko es kā mežkopis varu teikt? Apmēram pusi Latvijas teritorijas aizņem meži, un mēs zinām, ka mežs mums sniedz dažādus pakalpojumus. Pirmkārt, tā ir atpūtas vieta sabiedrībai, jo, pēc aptauju datiem, apmēram 80% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka labprāt dodas uz mežu – staigāt, braukt ar riteni, vākt ogas, sēnes. Pasaulē nav nemaz tik daudz valstu, kur meži ir tik brīvi pieejami! Nevar nepieminēt arī koku nozīmi klimata pārmaiņu kontekstā – koki piesaista ogļskābo gāzi un, jo ātraudzīgāks koks, jo vairāk viņš to absorbē. Otrs – mežu mēs audzējam, lai vēlāk iegūtu koksni, radītu produktu ar pievienoto vērtību, tādējādi ceļot iekšzemes kopproduktu. "Latvijas valsts meži" turklāt 2023. gadā valsts budžetā iemaksāja 176,7 miljonus eiro. Treškārt, mežs ir mājvieta daudzām sugām. Un visas šīs lietas ir jāsalāgo. Mēs mežsaimniecības nozarē vadāmies pēc misijas veidot sakoptu, neatkarīgu un pārtikušu valsi un esam apņēmušies līdz 2050. gadam Latvijas mežaudžu ražību palielināt par 25%."

Mārtiņš Gūtmanis uzsver – nevar ignorēt to, ka mežā ir dzīvnieki, un mežkopji ar medniekus pārstāvošajām organizācijām, kas apsaimnieko medījamo dzīvnieku populāciju, ir vienojušies par saprātīgu, pieļaujamu bojājumu līmeni, var teikt – ziedojumu Meža mātei: no stādītajiem kociņiem svaigi bojāti ir pieci procenti jeb 50 no 1000 iestādītajiem kociņiem; jaunaudzei, kam ir jau apmēram 15 gadi, – 300 kociņi no 1000 (ņemot vērā bojājumus visu šo gadu laikā). Ap šo laiku priedēm jau izveidojusies tā saucamā kreves miza un tās "kļuvušas patstāvīgas".

Šobrīd postījumu līmenis tomēr ir daudz augstāks par pieļaujamo.

Protams, arī "Latvijas valsts meži" saviem spēkiem, cik var, mēģina pasargāt jaunaudzes. Gadā tam tiek tērēti apmēram 5,7 miljoni eiro. Tie pamatā ir individuāli aizsardzības līdzekļi: gan smilts un līmes maisījums, ko uzklāj uz kociņu galotnēm, gan repelents ar asins smaku. Pārnadžiem, īpaši aļņiem, arī ļoti nepatīk aitu tauki un vilna – tā ir iedarbīga sentēvu metode. Efektīvākais veids būtu žogs, bet tas ir dārgi, turklāt pēc gadiem tas atkal jājauc nost, un vēl – cik ļoti sabiedrība gribētu redzēt mežu, cauraustu ar žogiem, kas apņem jaunaudzes...

No meža dzīvnieku postījumiem cieš arī lauksaimnieki. Ziemas periodā bezsniega apstākļos lielākie ir briežu postījumi rapša laukos – rapsis tiek gan nograuzts, gan nobradāts. Vasarā tas pats ir ar kviešiem. Arī plēsēju skaits ir pieaudzis, tas savukārt spiež briežus koncentrēties lielākos baros, attiecīgi arī postījumi ir daudz lielāki. Tomēr plēsēji nespēj kontrolēt pārnadžu populāciju, bet, tieši otrādi, paši sāk apdraudēt, piemēram, aitkopjus.

"Par laimi, šobrīd vismaz būtiski ir sarucis mežacūku skaits, bet tomēr, neraugoties uz to, ka to skaitu paretinājis Āfrikas cūku mēris un tas ir nelimitētais medījamais dzīvnieks, joprojām ik pa laikam saskaramies ar faktu, ka kādā no reģioniem populācija ļoti veiksmīgi atjaunojusies un nodara postījumus. Infrastruktūras bojājumus primāri rada bebri, tālāk seko citas medījamās sugas, uz kuru postījumu mazināšanu mums šobrīd normatīvajos aktos nav fleksiblu instrumentu, kas ļautu ātri pieņemt lēmumu un attiecīgi rīkoties, lai mazinātu šos postījumus," stāsta biedrības "Zemnieku saeima" valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Attiecībā uz lauksaimniecību gan īsti nav uzskaites, jo zemnieki esot ļoti kūtri uz ziņošanu – neredzot jēgu, jo kompensāciju tāpat nav vai arī tās kārtot ir ilgi un piņķerīgi. Var vien aptuveni lēst, ka bojājumi tiek nodarīti vairāku desmitu miljonu eiro apmērā.

"Šobrīd mudinām izmantot lietotni “Mednis”, kurā var ievadīt datus par postījumiem, un tie ir redzami arī medību kolektīviem, kas atbild par konkrētajām medību platībām, tāpēc varam no viņiem prasīt arī kādu rīcību," teic Juris Lazdiņš. (Vairāk par mobilo lietotni "Mednis", to, kā izveides projektu realizējušas mežsaimnieku, zemnieku un mednieku organizācijas, var uzzināt šeit.)

Gan zemnieku, gan mežkopju pārstāvji saka – medniekiem būtu straujāk jāreaģē uz izmaiņām un jāmedī vairāk, jo šobrīd netiek sasniegtas limitēto medījamo dzīvnieku kvotas. Savukārt mednieki saka – nav tik vienkārši.

"Tas nav kā veikalā – ir atvesti 100 kilogrami gaļas un tos tad visus arī pārdod. Medībās vienmēr būs kādas atkāpes, un tam ir objektīvi iemesli, piemēram, nereti brieži ir aizgājuši citur. Tāpēc vienmēr jāvērtē konkrētas problēmu vietas," saka Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.

Viens no variantiem populācijas samazināšanā būtu dzīvnieku skaita regulēšana ārpus medību reglamenta. Tas nozīmē, ka dzīvniekus "atšauj" profesionāli nolīgti cilvēki. Nav jāuztraucas, ka pēc tam mežos mētāsies kaudzes ar līķiem, jo viņu pienākums būtu arī veikt priekšapstrādi, novietot liemeņus dzesētavā, no kurienes pēc tam tos vestu uz gaļas pārstrādes ražotni.

"Austrijā, piemēram, zemes īpašnieki medību tiesības sadala trīs daļās: ja postījumi mēreni, tās atdod medniekiem; ja kritiski, tad vērtē – vai nu paši izmanto medību tiesības, vai arī nolīgst profesionālus skaita regulētājus, kas divos trijos gados "nosēdina" dzīvnieku skaitu līdz optimālam, un tad līmeni atkal turpina uzturēt mednieki. Visticamāk, teritorijās ar kritisku staltbriežu postījumu apjomu tā būs realitāte arī Latvijā," domā Mārtiņš Gūtmanis. "Medību tradīcija ir jāsaglabā. Bet ko darīt tur, kur mednieki negrib vai nevar regulēt dzīvnieku skaitu? Ko darīt zemes īpašniekam, kas grib audzēt kviešus vai skaistas priežu jaunaudzes? Atliek maksāt kādam par pakalpojumu. Un Latvijā jau ir gadījumi, kad zemes īpašnieki maksā medniekiem, lai brauc un medī staltbriežus viņu teritorijā."

Par iespēju līgt profesionāļus domā arī zemnieki, saka Juris Lazdiņš: "Ir dalībvalstis, kur no medību sadaļas ir izcelta ārā populācijas mazināšana, kas, vienkārši sakot, būtu īpatņu atšaušana. Par to mēs šobrīd arī diskutējam gan ar Zemkopības ministriju, gan Valsts meža dienestu – iespējams, tas ir veids, kā mēs varam lokāli risināt šīs problēmas tajās vietās, kur tiešām populācija jau ir pārlieku liela. Jo mums šobrīd nav iespēju operatīvi reaģēt uz postījumiem."

Mežkopji savukārt domā, ka mednieki grib medīt paši un šīs tiesības nevēlas deleģēt vēl kādam. "Bet tagad vienīgais, ko var darīt zemes īpašnieks, kuram staltbrieži ēd nost jaunaudzes, – nodot medību tiesības klubam, kur var pateikt – nu, kaut kad jau aizbrauksim. Un atbrauc varbūt reizi gadā. Bet tur katru vakaru nāk divdesmit brieži un grauž visu nost. Un nekādu variantu nav, jo tajos, piemēram, divdesmit hektāros neko darīt nedrīkst, staltbriežu medību iecirknim jābūt vismaz 1000 hektāru meža... Turklāt mednieku vairāk nekļūst – iedzīvotāju skaits Latvijā sarūk, sava nozīme veģetārisma kustībai. Reizēm diskusijās ar medniekiem dzirdam tādus ierosinājumus kā – jūs taču varat kopt tos mežus mazāk intensīvi! Vai – ļaujiet dabiski atjaunoties, kāpēc jāstāda?" saka Mārtiņš Gūtmanis. Pēc mežkopju domām, būtu jālikvidē šķēršļi normatīvajos aktos, pilnveidojot datos balstītu nomedīšanas apjoma plānošanu, atvieglojot medīšanas procesu, paplašinot un vienkāršojot medību tiesību iegūšanu un ieviešot dzīvnieku skaita mazināšanu.

"Es teiktu, ka situācija ir kā kurā vietā. Dažviet cilvēki, kuri ļoti labi atrod risinājumu, veido sadarbību, un problēmu šādās vietās teju nav. Arī dabūt papildu atļaujas problemātiskos iecirkņos var samērā vienkārši. Dažviet ir cilvēki, kas prot radīt problēmas arī tur, kur to nav. Es uzskatu, ka situācija ir normāla. Jā, ir darba apstākļi, kad jārisina konkrēti jautājumi konkrētās vietās, bet nevajag vispārināt, nevajag šobrīd grābstīties gar normatīvo bāzi. Vienkārši vajag strādāt, vajadzīga savstarpēja komunikācija un rīcība. Citādi es šeit problēmas pašreiz neredzu nekādas," pauž Haralds Barviks.

Bet kopumā par sadarbību ar "Latvijas valsts mežiem" un lauksaimnieku organizācijām Barviks ir pozitīvās domās. Galu galā – jāsadzīvo visiem. Viņš gan teic, ka mēdz būt pagrūti, jo mežkopji un lauksaimnieki ir par medīšanu, bet daļa sabiedrības, kas ir tālāk no dabas, tieši medniekus uzskata par kaitniekiem.

"Interesanti, ka noliedzošā attieksme ir līdz brīdim, kad pašu skar dzīvnieku sagādātās problēmas," nosmaida Mārtiņš Gūtmanis. "Kad Rīgā mežacūkas pastaigājās gar Brīvības pieminekli un postīja dārzus, tad sākās sašutums – kur tad ir tie mednieki, kāpēc neko nedara? Mēģinām jau izglītot sabiedrību, bet vienmēr jau gribas labāku rezultātu."

Arī Haralds Barviks uzskata, ka vairāk jārunā par medību lietderību. Vaicāts, vai tas vairāk ir vaļasprieks vai misijas apziņa, viņš sliecas uz otro: "Domāju, ka misijas apziņa mums ir ļoti spēcīga, jo mednieks ir cilvēks, kurš sabiedrībai sniedz pakalpojumu par saviem līdzekļiem un savā brīvajā laikā. Tā ir šī jaunaudžu aizsardzība, lauksaimniecības kultūru aizsardzība, arī – satiksmes drošība, jo pārlieku liels dzīvnieku skaits rada daudz nedrošāku situāciju uz ceļiem. Tāpat tā ir sabiedrības drošība kopumā pret dažādām slimībām, kas, meža dzīvnieku pārnēsātas, var skart gan mājdzīvniekus, gan cilvēkus. Mednieki, pēc pašreizējām aplēsēm, lai uzturētu infrastruktūru un varētu medīt, gadā iztērē ap piecdesmit miljoniem eiro!"

Lai gan visi patērē zemnieku audzēto un grib, lai ir mežs, attieksme pret medībām nav viennozīmīga, arī apjēga par meža ekosistēmas līdzsvaru kopumā ir vāja. Haralds Barviks teic – cilvēkiem bieži vien nav izpratnes par procesiem dabā: "Ar tiem, kas dzīvo laukos, ir vienkārši, jo viņi ar kājām stāv uz zemes. Viņi redz to briedi no rīta un redz vakarā, un saprot, kurā brīdī par viņu ir jāpriecājas un kurā brīdī tas vairs nav tik forši. Pilsētniekiem šis redzējums ir pilnīgi cits, viņi nereti neaizdomājas, ka tur kaut kas tiek nobradāts, nograuzts, ka vilks noplēš aitas un ģimene paliek bez iztikas līdzekļiem. Turklāt mūsdienās cilvēki ļoti mēģina dzīvniekus pielīdzināt cilvēkiem. Nu, nevajag to darīt! Dzīvnieks ir dzīvnieks. Un lācis nav multeņu Vinnijs Pūks, kas omulīgi kasa vēderiņu. Ar dzīvniekiem var un vajag sadzīvot, bet viņiem ir sava vieta un cilvēkiem – sava, un nevajag pārspīlēt."