Šīs attiecības Sanitai un vīrietim, kuru dēvēsim par Mihaelu, ilga trīs gadus. Sanita no dzīvesbiedra šķīrās vairākas reizes – pēc strīdiem, zilumiem un pat policijas iesaistīšanās atkal atgriezās. Punktu vardarbīgajām attiecībām pielika vakars, kad Mihaels sievieti ar zīdaini uz rokām izlika no dzīvesvietas.

“Biju no tām, kas teica – nekad dzīvē man nebūs tādas attiecības. Esmu ar raksturiņu. Bet, kad tas notiek, liekas – nu kā? Kā es vispār kaut ko tādu varēju pieļaut?” stāsta Sanita. Sieviete vienmēr bijusi patstāvīga, par sevi dzīvē nācies gādāt pašai, jo augusi bez vecākiem. Pandēmijas laiks emocionāli bijis ļoti smags, būšana četrās sienās teju smacējusi. Iepazīšanās ar šarmanto ārzemnieku Mihaelu bijusi ļoti strauja, abi ātri satuvinājušies, alkstot kompānijas.

Sanita daudz laika pavadījusi jaunā drauga mājoklī, skatījušies filmas, pasūtījuši uz mājām ēdienu. Skaisti klāts galds, kāda glāze dzirkstošā vīna. Bet tad sieviete ātri vien sapratusi, ka Mihaelam tā nav tikai vīna glāze vakarā. Ja vīrietis sācis lietot alkoholu, ar vienu vakaru nav bijis gana, turpinājis arī ar vīna pudeli nākamajā rītā, dzeršanai ieilgstot pat četras dienas. Ilgstošajā reibumā izteiktas dažādas aizskarošas frāzes Sanitas virzienā, sākušies strīdi, Mihaels pārmetis, ka Sanita ne tā paskatījusies uz kādu vīrieti, bijis ļoti greizsirdīgs.

Strīdu karstumā pacelta arī roka. Sanita stāsta, ka Mihaels nav to darījis tā, ka ar kulakiem nācis virsū. Iedunkājis, spēcīgi turējis viņas rokas, kuras sācis sāpīgi lauzt. Tagad, spējot paraudzīties uz situāciju no malas, Sanita min, ka viņas lielākā kļūda dzīvesbiedra agresijas epizodēs bijusi strīdēšanās un “došana pretī”.

Pēc vardarbīgajām epizodēm, kad dzērums izgulēts, Sanita ar dzīvesbiedru pārrunājusi viņa rīcību. Viņš nožēlojis, viņa piedevusi, abi dzīvojuši tālāk. Līdz atkal viss sācies no gala. Saprotot, ka tā vairs nevar, abi izlēmuši pārcelties prom no Rīgas, lai būtu mierīgāk, ar cerību dibināt ģimeni. Tā gan izrādījusies liela kļūda – ja Sanitu galvaspilsētā gaidīja darbs, Mihaels mājās dienas aizvadīja garlaicībā. Jā, saņēmis naudu no sava uzņēmuma ārzemēs, taču uz vietas Latvijā aktīvi nav strādājis, līdz ar to dienas aizvadījis ar pudeles klātbūtni.

Pirmo reizi, kad konfliktu izšķīra pašvaldības policija, Sanita atceras visspilgtāk. Alkohols, pārmetumi, vīrietis spiedis Sanitu pie zemes un lauzis rokas, līdz viņa izsaukusi policiju. Mihaels zinājis savas tiesības, nav ielaidis policistus dzīvoklī bez dokumentu uzrādīšanas. “Atceros, ko toreiz policisti teica: “Ko tāda forša meitene dara ar tādu cilvēku? Šitādu kadru mēs neesam redzējuši!”” stāsta Sanita. Pēc šīs epizodes sieviete, zilumu izraibināta, nogādāta Rīgā pie draudzenes, pat uzsākusi patstāvīgu dzīvi, jo bijušas finanses dzīvokļa īrei. Bet pagāja laiks, Mihaels atkal uzradās, un abi salabuši – kārtējo reizi.

Kādā no pauzēm šajās attiecībās Sanita atklāja, ka ir stāvoklī. Kad sācies pirmsdzemdību atvaļinājums, finansiālu apstākļu dēļ viņa ievākusies Mihaela dzīvoklī. Pusgadu dzīvojuši mierīgi, gluži kā draugi. Strīdi bijuši, taču retāki un mierīgāki. Tomēr fonā – nemitīga greizsirdība. Kādā epizodē Mihaels izsekojis Sanitu, kad viņa ar suni aizgājusi līdz draudzenei. Kad bērns piedzimis, veikts paternitātes tests, jo Sanitai starp šķiršanās epizodēm bija vienas nakts partneris. Un izrādījās, ka bērns nav Mihaela, kas abiem bija liels šoks. Tajā brīdī vīrietis Sanitu ar zīdaini uz rokām izmetis no dzīvesvietas uz ielas.

Nonākusi bezcerīgā situācijā, Sanita vispirms zvanījusi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA), kur viņai ieteikts zvanīt Rīgas sociālajam dienestam. Tad nonākusi tuvākajā dienesta filiālē. Sociālajā dienestā sieviete nomierināta, ka ar zīdaini uz ielas nepalikšot, un aizvirzīta uz krīzes centru. Sanita bija izkļuvusi no alkohola, vardarbības un greizsirdības burbuļa un beidzot varēja uzelpot.

Sieviete atzīst, ka nonākšana krīzes centrā bija labākais iespējamais scenārijs. Tur saņēmusi milzīgu atbalstu. Ja būtu viena, kādā dzīvoklītī, nekad brīvprātīgi neļautos šādai palīdzībai. Krīzes centrā uzreiz bijusi iespēja ne tikai visu izstāstīt darbiniekiem, bet arī saņemt psihologa palīdzību. Pati nosaka, ka centrā nonāca drausmīgā šoka stāvoklī, saņemties palīdzējis tas, ka jādomā par mazuli. Centrā iedotas nepieciešamās lietas, drēbītes, atbalstījušas citas mammas ar mazuļa pieskatīšanu, kad vajadzējis, piemēram, iziet līdz veikalam. Palīdzējušas arī grupu nodarbības, kur darināt rokdarbus, gatavot vai vienkārši kolektīvi paraudāt.

Pirmajā psihologa vizītē Sanita apsēdusies, sākusi raudāt un vien pateikusi, ka viņai vairs nav spēka. Pēcāk jau emocionālais stāvoklis uzlabojies, Sanita atkal atguvusi savu izdzīvotājas garu.

Krīzes centrā sociālie darbinieki palīdzējuši Sanitai nokārtot maznodrošinātā statusu, pieteikt bērnu pirmsskolas izglītības iestādes rindā, savest kārtībā citas lietas, lai viņa ātrāk spētu nostāties uz kājām. Kā pati atzīst, viņa nav no tām, kas savtīgi izmantos krīzes centra iespējas un uzturēsies tur bezgalīgi. Saņēmusi pabalstu mājokļa īrei, Sanita pēc diviem mēnešiem ievākusies savā dzīvoklītī.
Tagad viņas dzīvē ir ienācis nosacīts miers. Aizvada dienas ar mazuli, plāno, kā padarīt mājīgāku dzīvesvietu. Un ar nepacietību gaida brīdi, kad varēs atsākt darba gaitas, ikdienā ienākot arī finansiālajai stabilitātei. Visu komunikāciju ar savu pāridarītāju viņa nogriezusi kā ar nazi.

Tuvākajiem draugiem Sanita katru vardarbības epizodi neatstāstīja.

Atklāt visu par vardarbību savā ģimenē Sanita izvairījās, jo negribēja, lai viņu audzina, pārlieku vērtē un uzbāžas ar “podkāstiem, kas jānoklausās”. Viņasprāt, tā nav palīdzība.

Ko darīt līdzcilvēkiem? Uzklausīt, nenosodīt, nepamācīt, kā būtu bijis labāk rīkoties. Noteikti atsaukties telefona zvanam, kad vēlā vakara stundā zvana sieviete, kura meklē naktsmājas. Svarīgākais ir vardarbībā cietušai sievietei neuzbāzties, neuzdot liekus jautājumus, jo viņai ir vajadzīgs miers un drošības sajūta. Izraut no vardarbīgām attiecībām ar varu sievieti nevarēs, atzīst Sanita. Ir jāpaiet vairākām reizēm, līdz atskārsti, ka šādas attiecības ir jāizbeidz, pat ja šī mācība ir skarba.

Šobrīd, kad Sanita izkļuvusi no vardarbīgajām attiecībām, viņa sajutusi, cik izpalīdzīgi var būt tuvākie draugi un pat attāli paziņas. Kāds sens skolasbiedrs, kurš pats ir tētis, uzzinot par Sanitas situāciju, atdāvinājis drēbītes, autiņbiksīšu iepakojumus un citas noderīgas lietas.

Savukārt citām sievietēm Sanita iesaka raudzīties uz pazīmēm attiecībās, kas ir vardarbības priekšvēstneši. Impulsīva uzvedība, nepamatota greizsirdība, aizraušanās ar alkoholu – tie visi ir sarkanie karogi. Lai nenonāktu bezizejā, viņa iesaka arī veidot iekrājumus, par kuriem dzīvesbiedrs nezina. Tieši finansiālais drošības spilvens viņai palīdzēja epizodēs, kad pēc policijas iejaukšanās pēkšņi nācās meklēt dzīvesvietu.