Diemžēl daudzos gadījumos vardarbība tiek pieņemta kā norma, un šāda izpratne, lai gan bieži vien veidojusies neapzināti, tiek nodota tālāk no paaudzes paaudzē.

Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons skaidro – tiem, kuri pret savu partneri izturas vardarbīgi, un tiem, kuri ilgstoši paliek vardarbīgās attiecībās un ļauj darīt sev pāri, patiesībā ir ļoti līdzīgs pagātnes fons. Abi, visticamāk, ir jau paši piedzīvojuši vardarbību kādā tās formā vai arī uzauguši ģimenē, kur bijuši tās liecinieki. "Varam tikai diskutēt un prātot, kāpēc viens kļuva par varmāku, bet otrs – par upuri, taču abiem lielākoties ir līdzīga "pagātnes bagāža"," piebilst speciālists.

"Rodas jautājums – ja kāds tuvinieks pie mums vērsīsies, vai mēs vispār redzēsim vardarbību? Vai mēs vienādi tversim realitāti? Ja nemācēsim un nespēsim ieklausīties, atkal viss var noiet greizi, jo cilvēks, kurš beidzot ir saņēmis drosmi izrauties no vardarbīgām attiecībām, var nesaņemt cerēto atbalstu. Reizēm tā vienkārši ir mūsu nezināšana – mēs nezinām visus faktus, bet uzreiz ķeramies pie secinājumiem vai risinājumiem. Tādējādi reizēm varam attaisnot vardarbības veicēju vai apšaubīt cietušā teikto, netieši nodarot pāri vēl vairāk," papildina Miksons.

"Tā vienkārši sanāca", "Viņš vienkārši aizsvilās un patiesībā tā nemaz negribēja", "Tā jau bija tikai viena reize" – šie ir gana izplatīti attaisnojumi vardarbībai no cilvēka, kuru mīli. Visbiežāk ar vienu reizi nekas nebeidzas – pienāk arī nākamā un aiznākamā, līdz vardarbība attiecībās jau kļūst par ikdienu. Cietušais ļoti bieži sāk pats sevi vainot – "Es neturēju muti", "Es izprovocēju", "Man vajadzēja sevi aizstāvēt, bet es to nedarīju".

Pieaugušais, kurš savā dzīvē nekad iepriekš nav saskāries ar vardarbību ģimenē, nonākot šādā situācijā, sapratīs, ka kaut kas nav pareizi – ka viņam dara pāri, un, visticamāk, spēs pastāvēt par sevi un no šādām attiecībām aiziet, ja kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies.

Savukārt, ja cilvēks bērnībā redzējis vardarbību un tā tika normalizēta, viņš pieaugušā vecumā ar prātu racionāli varbūt sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā, taču tāpat turpinās to paciest un meklēs attaisnojumus tam, kāpēc partneris tā rīkojies. Šādas attiecības var vilkties gadiem, jo no šī apburtā loka izkļūt ir sarežģīti. Vispirms jau cietušajam jāapzinās, ka viņš ir kļuvis par vardarbības upuri.

Redzot, ka kāds mums tuvs cilvēks cieš no vardarbības, mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi. Tajā pašā laikā palīdzības sniegšanai ir jābūt ļoti pārdomātai, jo pastāv liela iespēja, ka, uzsākot sarunu par šo tēmu, mēs pretī saņemsim noliegumu. Mūsu uzdevums nav cietušajam ieskaidrot, ka pret viņu tiek vērsta vardarbība, un uzņemties situācijas risinātāju lomu, tā teikt, risināt situāciju otra cilvēka vietā. Tā vietā mums jābūt palīdzīgajam plecam, tam, pie kura vērsties pēc atbalsta brīdī, kad cietušais pats ir nonācis līdz apziņai, ka vēlas no vardarbīgajām attiecībām izrauties.

"Ja tu manās vai es tavās attiecībās redzu kāda veida vardarbību un mēs viens otram esam svarīgi cilvēki, ir tikai dabiski, ka man ir nepatīkami uz to noskatīties. Man raisās nepatīkamas izjūtas, tās mani mudina tevi glābt no šīm attiecībām. Ja man parādās fantāzija, ka man jākļūst par glābēju, es sev uzlieku lielu atbildību un potenciālu vainas izjūtu vai pat pilnīgu bezpalīdzību, ja man tas neizdosies. Ir jārēķinās ar sekām, ja mēs iesaistīsimies," norāda speciālists.

Vienmēr pastāv risks, ka arī pret mums tiks vērsta emocionāla vai pat fiziska vardarbība, tāpēc krīzes situācijās, kad konflikts samilzis, ir jārēķinās, ka, metoties pa vidu, mēs paši varam ciest.

Mūsu rīcībai jābūt pārdomātai. Aplams ir uzskats, ka, gana daudz tiekoties un runājot ar cietušo, viņš beidzot sapratīs, ka ir vardarbības upuris. "Smadzeņu skalošana te nestrādās," piebilst speciālists un norāda – situācijas risinātāja lomas uzņemšanās ir viena no izplatītākajām kļūdām, ko līdzcilvēki pieļauj, mēģinot palīdzēt. Taču tas, ko mēs varam darīt, ir proaktīvi izrādīt interesi un apvaicāties, vai mājās kaut kas atgadījies, vai varam kaut kā palīdzēt, vai viņam pašam šāda izturēšanās ir pieņemama, tādējādi izdarot divas svarīgas lietas – darot otram zināmu, ka mēs esam blakus un esam gatavi palīdzēt, kā arī lēnā garā liekot otram aizdomāties par savu attiecību dinamiku.

"Kāds noteikti būs neizpratnē – man tā vienkārši jāļauj cietušajam pašam izrauties? Jā! Bet tas nenozīmē, ka viņam pašam ar visu jātiek galā. Mūsu uzdevums ir radīt apstākļus, kuros cietušais nepieciešamības gadījumā var pie mums vērsties un sagaidīt palīdzību. Ja mums piezvanīs un lūgs aizvest no mājām, mēs to izdarīsim. Taču nekad paši nezvanīsim un neteiksim: "Nāc ārā, es tevi tūlīt vedīšu prom!"" stāsta speciālists.

Uzņemoties risinātāju lomu, mēs neapzināti cietušo noliekam bezpalīdzīgā pozīcijā, redz, viņš pats neko nespēj. Mēs varam cietušo iedrošināt, taču nedrīkstam viņam atņemt autonomiju pašam spert pirmo soli, un šim solim nav jābūt lielam. Tas var arī būt zvans kādam speciālistam. Vai pat zvans mums pašiem, kur viņi pirmo reizi paši nosauc notikušo mājās par ne-normālu, ko agrāk nebūs darījuši. Tie jau ir ļoti labi signāli, lai gan mums no malas var likties – tas jau neko nerisina.