Kvalitatīvāks mežs jeb nākotnes kapitāls īpašniekam un nākamajām paaudzēm
Foto: "Latvijas valsts meži"/Delfi/privātais arhīvs
Teksts: Līga Švāne
"Vienkāršiem vārdiem sakot, selekcionēšana ir meža īpašību uzlabošana, atlasot stiprākos, spēcīgākos, ātraudzīgākos kokus un no tiem ievācot sēklas. Gadu gaitā ievācot sēklas no labākajiem indivīdiem, tiek veicināta labāko īpašību pārmantošanās nākamajā paaudzē. Un tā ar katru nākamo paaudzi iegūstam kokiem arvien labākas īpašības," stāsta AS "Latvijas valsts meži" (LVM) meža atjaunošanas un kopšanas vadītājs Jānis Kažemaks, kurš savā ģimenē ir mežsaimnieks jau trešajā paaudzē.
"Pirmkārt, tas ir ekonomiskais ieguvums. Taču noteikti jāpiemin, ka selekcionētais stādmateriāls ir arī daudz noturīgāks pret dažādiem ietekmējošiem faktoriem, piemēram, slimībām, kukaiņiem un arī laikapstākļu svārstībām," selekcionēta materiāla stādīšanu mežā pamato Kažemaks.
Darbs pie augstvērtīgāko koku atlases jeb selekcija Latvijas teritorijā aizsākās pirms vairāk nekā 60 gadiem. Centrālais fokuss bija un joprojām ir uz saimnieciski nozīmīgākajām koku sugām – priedi, egli un bērzu. Savukārt mūsdienās tiek selekcionēts arī melnalksnis, kā arī, sekojot līdzi klimata pārmaiņām, pamazām sāk aktualizēties vēl citu koku sugu selekcija, piemēram, dižskābaržu.
Pirmais selekcijas solis pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bija atrast mežā labākos sugu pārstāvjus – taisnākās, mazāk zarainās, staltākās egles un priedes, kas uz pārējo fona izceļas ar vislabākajām īpašībām. No spēcīgākajiem kokiem jeb "izcilniekiem" tika paņemti potzari, ko uzpotēja sējenīšiem. Vēlāk, kokiem pieaugot, tika iegūti čiekuri, kuru sēklas satur to pašu ģenētisko informāciju, kas ir kokā, no kura paņemts potzars.
Secināts, ka pirmās selekcijas pakāpes pienesums mežam ir līdz pat 20% augstāks, salīdzinot ar vienkāršu mežaudzes izcelsmes sēklu audzēm. Savukārt otrās pakāpes selekcionēto sēklu plantācijās krājas īpašības ir pat par 25–30% augstākas.
Pateicoties pētījumiem, meža stādu audzēšanai varam izmantot tepat Latvijā ievāktas ģenētiski augstvērtīgas sēklas, taču jāņem vērā, ka būtiska nozīme ir mijiedarbībai – sēklai ir jānodrošina piemēroti augšanas apstākļi, lai tās potenciāls spētu realizēties. Lai mežs izaugtu pilnvērtīgs un spēcīgs, līdzīgi kā sakņu dārzs, arī jaunaudzes ir jākopj – jāatbrīvo no aizzēluma, jāretina, kā arī jādomā par aizsardzības pasākumiem pret briežu dzimtas dzīvnieku izraisītiem postījumiem.
"Pareizi apsaimniekojot – laicīgi iestādot mežu, veicot kopšanu un radot optimālus apstākļus –, varēsim iegūt maksimālo koksnes pieaugumu, kas atjaunošanas cirtē ir pat par 20% vairāk koksnes no viena hektāra," uzsver "LVM Sēklas un stādi" direktors Māris Druvaskalns.
Kā stāsta Kažemaks, priede, kas arī visvairāk cieš no meža dzīvnieku bojājumiem, pati dabiski atjaunojas tikai nabadzīgās augsnēs, sila, mētrāja un lāna tipa augšanas apstākļos. Šie tipi kopā veido apmēram 10% no visiem Latvijas mežiem. Tātad ir ļoti maz tādu vietu, kur var sagaidīt sekmīgu priežu dabisko atjaunošanos, turklāt ne katru gadu ir sēklu raža. Izcirtums dabiskā veidā parasti atjaunojas ar lapu kokiem.
"Ja vēlamies izaudzēt spēcīgu priežu mežu, nāksies to atjaunot stādot. Ar egli ir līdzīgi. Egle gan mazāk cieš no zvēru postījumiem, bet arī tā pamatā tiek atjaunota ar stādmateriālu, jo pierādījies, ka dabiskā atjaunošanās nav tik veiksmīga," pieredzē dalās Kažemaks.
Mežs ir Latvijas tautsaimniecības pamats. Iepriekšējās mežkopju paaudzes nākamajām nodevušas savas zināšanas un prasmes, kas gadu gaitā pilnveidotas, izkoptas un uzlabotas, lai varētu veidot vēl ražīgākas, spēcīgākas un veselīgākas audzes. Pareizi kopjot mežu, mēs ieguldām nākotnē.
"Atjaunojot mežu ar selekcionētu materiālu, mēs tam dodam labāko un pēc sevis atstājam mantojumā labāko arī saviem bērniem, mazbērniem un nākamajām paaudzēm," piebilst Druvaskalns.
