Par to, ko varam mācīties no Lietuvas un Igaunijas piemēra pārtikas uzņēmējdarbībā un kas jāmaina, lai pārtikas cenu politika būtu pircējiem draudzīgāka, diskusijā "Pārtikas cenu kontroldarbs: ko "nošpikot" no kaimiņiem Baltijā?" sprieda ražotāji – Lauris Apsis, zivju audzētavas "Zivs uz ledus" vadītājs un radītājs, un Valts Grasbergs, zemnieku saimniecības "Zilūži" īpašnieks, kā arī eksperti – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, "SEB banka" valdes loceklis Arnis Škapars un biznesa konsultants, raidījuma un raidieraksta "Tava darīšana" vadītājs Jānis Kļaviņš.

Pārtikas nozares uzņēmēji kā lielāko izdevumu daļu min trīs pozīcijas – izejmateriālus, darbaspēku un elektroenerģiju. Gan Lauris Apsis, gan Valts Grasbergs norāda, ka šo pozīciju izmaksas viņi nevar ietekmēt. Ja kādā pozīcijā uzņēmējs centīsies ietaupīt, zaudēs cita pozīcija. Tāpat uzņēmējiem nākas lielu daļu uzņēmuma finanšu novirzīt loģistikas izmaksām un jāatrod iespēja ieguldīt attīstībā.

Savukārt eksperti novērojuši, ka pārtikas ražotāji kā problēmu min nodokļu slogu, trūkstošo darbaspēku un tā pieaugošās izmaksas. Nākotnē aizvien vairāk saskarsimies ar minimālās algas celšanu, darbinieku trūkumu – īpaši kvalificētu, akcentē Arnis Škapars. Papildu izmaksas visos pārtikas ķēdes līmeņos ir arī katra jaunā prasība no valdības puses, piemēram, tā pirms laika bijis ar ražotājvalsts norādīšanu pie katra produkta veikala plauktā, norāda Jānis Endziņš.

Jāsaprot arī, ka gala produkta cenā, protams, atspoguļojas visas izmaksas – gan ražotāja, gan izplatītāja, gan mazumtirgotāja. Biznesa konsultants Jānis Kļaviņš izceļ, ka katrs no pārtikas ķēdē iesaistītajiem uzņēmējiem arī vēlas nopelnīt, ko nereti aizmirst pircējs, kurš meklē izdevīgāko piedāvājumu.

Diskusijas laikā no visiem sanākušajiem ne reizi vien izskanēja viedoklis, ka Latvijā gan pircējiem, gan valdībā esošajiem jākļūst patriotiskākiem pašiem pret savu produkciju. "Jo vairāk atbalstīsim vietējos ražotājus iekšējā tirgū, jo spēcīgāki viņi būs, lai ietu eksporta tirgos, jo atslēga labklājībai ir eksports," rosina Jānis Endziņš.

Vairāk atziņu no ražotājiem un ekspertiem – diskusijas ierakstā.

Pircējiem patīk salīdzināt pārtikas groza cenas, tāpēc pēdējā laikā aizvien skaļāk var dzirdēt, ka Lietuvā un Igaunijā produkti ir lētāki. To var secināt arī pēc importēto preču cenām veikalu plauktos Latvijā. Piena nozares pārstāvis Valts Grasbergs novērojis, ka Lietuvā piena pārstrādātāji spēj saražot lētāk un vairāk, taču lietuvieši nenodarbojoties ar dempingu, bet gan pielāgo savas produkcijas cenas mūsu augstajām.

Lielu mājasdarbu kaimiņvalstu piena nozare paveikusi iepriekš, piena saimniecībām kooperējoties, pat ja efektivizācija vēl turpinās. Igaunijas un Lietuvas ražotāji arī koncentrējas uz dažiem pamata produktiem, nepiedāvājot sadrumstalotu klāstu. Latvijā lauksaimnieki ir tikai kooperatīvu sākumā, lai gan aizmetņi tam jau ir – kooperējoties var audzēt ražošanas jaudu.

Vietējo lauksaimnieku sāpe ir arī subsīdiju apjoms – kaimiņvalstīs tas ir lielāks. Īpaši būtiski tas ir situācijās, kad dažādu iemeslu dēļ ir slikta raža un lauksaimnieki cieš zaudējumus.

Kooperēšanās arī ir paņēmiens, kā lauksaimniecības produktus padarīt konkurētspējīgus iekšējā un arī ārējā tirgū, norāda Jānis Kļaviņš. Bez Lauku atbalsta dienesta (LAD) un citu institūciju atbalsta valdības gaiteņos te nevar iztikt. Kad zaļā gaisma kooperācijai būs no uzraugošajām institūcijām, jau pieminētie piena ražotāji, piemēram, varēs stabilizēt svaigpiena cenas un pietuvināt vidējam Eiropas Savienības (ES) līmenim, uz ko nozare cer, stāsta Valts Grasbergs.

Nav noslēpums, ka uzņēmēji labprāt izmanto dažādus ES fondu atbalsta mehānismus, lai saņemtu līdzekļus attīstībai. Arnis Škapars gan izceļ problēmu, ka lielākoties atbalsta piedāvājumi tiek mērķēti uz mazajiem uzņēmumiem, tomēr šķirot nevajadzētu un jāatbalsta visi. Savukārt Jānis Kļaviņš akcentē, ka īpaši jādomā par jauno uzņēmēju atbalstu, jo ir nepieciešama jaunu uzņēmumu plūsma, no kuriem izaug lielie.

Eksportēt liedz gaužām vienkārša problēma – Latvijā ir daudz mārketinga speciālistu, taču akūti trūkst profesionālu eksporta menedžeru. Tās ir sarežģītas prasmes, kuras Latvijā augstākās izglītības iestādēs nevar apgūt. Visai daudz uzņēmumu neizraujas, pat ja īpašnieks ir ilgu laiku biznesā, jo eksporta menedžeris runā tikai krieviski, starp bankas klientiem novērojis Arnis Škapars. Viņam piekrīt arī Valts Grasbergs, kurš izjutis – mēģināts ir, bet pietrūkst kāda, kas paņem pie rokas un izved cauri eksporta džungļiem.

Ko vēl varam darīt valsts līmenī? Jāpārskata ne tikai nodokļu politika vispārēji. Iespējams, vienkāršotāka sistēma, piemēram, apgrozījuma nodoklis, palīdzēs uzņēmumiem izaugt, norāda Arnis Škapars. Tāpat eksperti saka, ka birokrātijas slogs pārtikas ražošanā ir vairāk pamanāms, jo katrs solis jāsaskaņo ar citu institūciju. Bet uzņēmēji uzsver – jāmainās sabiedrības domāšanai un jāmācās sadarboties.