Mazie suņi ir ļoti daudzveidīgi – no spēcīgajiem un izturīgajiem franču buldogiem līdz miniatūrajām čivavām un smalkajām levretēm (itāļu greihaundi). Tie ir atrodami gandrīz katrā šķirņu grupā. Piemēram, miniatūrie takši ir medību suņu grupā, bet Jorkšīras terjeri un Džeka Rasela terjeri – terjeru grupā. Vienojošais faktors – mazo šķirņu suņu svars pieaugušā vecumā parasti nepārsniedz 10–12 kilogramus.

Viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas mazos suņus, ir dzīvojamā platība. Nelielie sunīši jūtas gana ērti arī dzīvoklī vai nelielā mājā, taču tiem tāpat nepieciešamas aktivitātes – pastaigas, dauzīšanās, rotaļāšanās un atjautības uzdevumi smadzeņu vingrināšanai.

Maldīgs ir uzskats, ka mazo šķirņu sunīši pa klēpi vien dzīvojas. Lai gan atsevišķas šķirnes vēsturiski ir selekcionētas kā cilvēku kompanjoni un tām pastaigu vai rotaļu laiks mēdz būt īsāks, vairums mazo mīluļu tomēr ir īstenas enerģijas bumbas, kam nepieciešama gan fiziskā, gan mentālā slodze.

Lai gan mazajiem suņiem ikdienā var būt vajadzīgs lielāks kaloriju daudzums uz katru viņa ķermeņa kilogramu, ir rūpīgi jāseko līdzi ne tikai barības sastāvam, bet arī apēstajam apjomam. Tas attiecas arī uz dažādiem kārumiem, kuru daudzums nedrīkst pārsniegt 10% no kopējā dienā uzņemtā barības daudzuma. Aizraušanās ar našķiem ne tikai ir pretrunā ar sabalansēta uztura principiem, bet arī var veicināt pārlieku pieņemšanos svarā, kas ir bīstami. Liekais svars var veicināt dažādas veselības problēmas.

Līdzīgi kā cilvēkiem, arī katram sunim ir atšķirīgas uztura vajadzības un prasības. Ideālo porcijas lielumu var ietekmēt dzīves posms, aktivitātes līmenis, šķirne, augums un vecums. Turklāt suņa vajadzības dzīves laikā mainīsies. Atkarībā no aktivitāšu intensitātes un biežuma augumā nelieliem suņiem pieaugušā vecumā dienā var būt nepieciešams uzņemt pat divreiz vairāk kaloriju nekā lielajiem suņiem.

Suņi pieaugušā vecumā pārsvarā tiek baroti divas reizes dienā ar vienādu barības daudzumu, taču mazo šķirņu suņiem ir ātrāka vielmaiņa un organisms patērē enerģiju daudz ātrāk, tāpēc tiem vēlams uzņemt mazākas, taču kalorijām bagātākas porcijas un biežāk. Vienmēr arī jābūt pieejamam tīram un svaigam dzeramajam ūdenim neierobežotā daudzumā.

Ja sunim ir kādas veselības problēmas, piemēram, ādas vai kuņģa jutība, jākonsultējas ar veterinārārstu, kurš ieteiks specializētu barību vai “ārstniecisko uzturu”. Šīs barības ir izstrādātas ar specifiskām uzturvielu kombinācijām, kas nepieciešamas kā daļa no konkrētā veselības stāvokļa pārvaldības plāna. Jāņem vērā, ka šādu barību drīkst noteikt tikai veterinārārsts, jo tās sastāvs atšķiras no tā, kāds ir veseliem suņiem paredzētajai barībai.

Katram saimniekam pašam jāpieņem lēmums, ar ko viņš savu suni baros. Galvenais priekšnoteikums – barībai jābūt sabalansētai un jānodrošina visas nepieciešamās uzturvielas. Produktiem – gan sausajai barībai, gan konservētajai – jābūt arī pielāgotiem maza sunīša mutei, lai kustonis to varētu ērti sakošļāt.

Konservētajai barībai bieži vien ir spēcīgāka smarža un izteiktāka garša, kas labāk patiks izvēlīgiem mājdzīvniekiem. Ja sunim ir diagnosticēta kāda nieru vai urīnpūšļa slimība, veterinārārsts var ieteikt barot to ar konserviem, lai veicinātu ūdens uzņemšanu. Tāpat tai ir irdenāka konsistence, kas var palīdzēt suņiem, kuriem ir grūtības sakošļāt ēdienu. Taču konservētā barība arī ātrāk bojājas, ja netiek uzreiz apēsta.

Sauso barību bieži izvēlas, lai veicinātu zobu veselību, jo sakošanas laikā cietie gabaliņi no zobiem noskrāpē aplikumu. Tajā parasti ir arī zemāks tauku saturs, kas var palīdzēt, lai veicinātu svara samazināšanos suņiem ar virsnormas svaru. Mīluli var arī barot ar sausās un konservētās barības kombināciju, taču tad vēlams pakonsultēties ar veterinārārstu, lai netiktu pārsniegta dienā vēlamā kaloriju norma.