Skaists, košs, lekns un vienmērīgs mauriņš jeb zāliens ir katra dārza entuziasta sapnis. Taču, lai pie šāda piemājas zaļā pleķīša tiktu, jāiegulda apzinīgs darbs – jau no pirmajām pavasara dienām līdz vēlam rudenim. Kā soli pa solim parūpēties par zālienu? Par to raidījumā "Dārza jautājums" stāsta dārzniece un arboriste Ilze Andersone.

Nepietiks vien ar to, ka vasaras mēnešos ik pārnedēļas zālīti nopļaus ar stumjamo zāles pļāvēju, gaidot, ka viss notiks pats no sevis. Jau agrā pavasarī jādomā par zāliena atsvaidzināšanu pēc ziemas mēnešiem, jāieplāno skarifikācija un aerācija, jāpadomā par mēslošanu un piesēšanu. Darbu netrūkst, tāpēc būtiski, lai ir plāns!

Pirmais darbiņš, kas jāpaveic, pirms ķerties pie citiem, – zāliens jāatbrīvo no ziemas laikā sabirušajām lapām, zariem un citiem gružiem. To izdara ar pavisam vienkāršo palīgu grābekli, rūpīgi sagrābstot gružus, veco zālīti. Sīkos zarus sagrābsta, lielākos novāc ar rokām. Ja pēc ziemas miega zāliens nav pārlieku piegružots, dārzniece Ilze Andersone iesaka šo darbiņu ērti paveikt ar lapu pūtēju. Tā zālienu no vecajām lapām un gruzīšiem atbrīvosi pavisam ātri!

Ja pēc lieko gružu novākšanas uz zālienu paveras ne tas labākais skats – saaugušas sūnas, brūni vai gaišāki pleķi –, skaidrs, ka būs vajadzīga īpašāka aprūpe. Šādas pazīmes liecina, ka zālienam un augsnei pietrūkst gaisa. Gaisa trūkums rodas pieblīvējuma dēļ, ko rada staigāšana.

Lai augsnē ielaistu gaisu un zāliens jaunajā sezonā labāk augtu, nepieciešams veikt skarifikāciju un aerāciju. Ieteicams vispirms veikt skarifikāciju, bet aerāciju pēc tam. Vislabākais laiks šiem darbiem ir aprīlis un maijs, kad zālienam ir aktīvākais augšanas periods. Skarifikāciju un aerāciju var veikt divas reizes gadā – pavasarī un rudenī.

Skarifikācijas laikā tiek apstrādāta zāliena virskārta ar skarifikatoru, izgriežot filca kārtu – atmirušās augu daļas, nezāles un sūnu, kas uzkrājas un neļauj piekļūt gaismai un mitrumam. To var dēvēt par zāliena "izķemmēšanu" un zemes virskārtas nelielu uzrušināšanu dažu milimetru dziļumā. Sagrābstot zālienu ar metāla grābekli, var panākt līdzīgu efektu, taču vislabākais variants ir izmantot skarifikatoru ar rotējošu vārpstu. Skarifikācija jāveic divos virzienos – vertikāli un horizontāli. Pēc skarifikācijas zāliens kļūst kuplāks, uzlabojas tā mitruma caurlaidība.

Aerācijas laikā zālienu apstrādā ar aeratoru, veidojot vertikālus caurumiņus zālienā. Tas uzlabo augsnes aerāciju, zāles saknēm labāk piekļūst skābeklis, kā arī barības vielas un mitrums. Vēl aerācija mazina augsnes sablīvēšanos, kas visbiežāk neļauj zālienam augt veselīgam. Arī aerāciju veic divos virzienos – vertikāli un horizontāli.

"Stihl" klāstā ir pavisam noderīga ierīce dārza entuziastiem – akumulatora skarifikators, ar kuru zālienam veikt gan skarifikāciju, gan aerāciju. Tas aprīkots ar vārpstu un skarifikācijas asmeņiem, tādējādi atliks vien nomainīt vajadzīgo aprīkojumu, lai veiktu izvēlēto darbiņu.

Skaties raidījuma "Dārza jautājums" epizodi, kurā dārzniece un arboriste Ilze Andersone parāda, kā pareizi darboties ar skarifikatoru!

Pēc skarifikācijas un aerācijas zāliena skats varētu būt visai biedējošs, bet par to nav jāuztraucas – zāliens atjaunosies. Vērtīgi ir tas, ka pēc šādas pamatīgas zāliena apstrādes kļūs redzamas nepilnības un varēs ķerties klāt uzlabošanas darbiem. Ja zāliens ir nelīdzens, vispirms sāc ar izlīdzināšanas darbiem, ieplakās uzberot jaunu augsni un to izlīdzinot ar grābekli un pēc tam pieblietējot.

Ja nepieciešams, pēc tam var veikt jauna zāliena piesēšanu. Ja zālienā bijis īpaši daudz sūnu, piesēšana jāveic visam mauriņam. Pēc tam mauriņu var mēslot. Piesēšanu un mēslošanu veic, kad ir apmācies un gaidāms lietus, lai zālienu neapdedzinātu. Sausākās dienās pēc piesējas un mēslošanas zāliens noteikti jāaplaista. Mitrums sēklas piespiedīs pie zemes, tās labāk ieaugsies, bet mēslojums noskalosies no zāliena lapiņām un nonāks augsnē.

Ierasti pavasarī zālienu palutina ar mēslojumu, kurā ir vairāk slāpekļa, jo tas nodrošinās bagātīgāku augšanu. Bet vasaras otrajā pusē mauriņu var bagātināt ar mēslojumu, kura sastāvā ir vairāk kālija un fosfora. Taču pirms tam gan jānovērtē zāliena un augsnes stāvoklis, tāpēc vislabāk konsultēties ar zinošiem speciālistiem, kas ieteiks pašu piemērotāko.

Ideāla zāliena uzturēšanas pamatā ir pavisam vienkāršs princips – regulāra pļaušana vismaz reizi nedēļā, uzsver dārzniece Ilze Andersone. Tā ne tikai zāliens nepāraugs, bet arī kavēsies nezāļu augšana. Zem pāraugušas zāles veidojas vide, kurā var attīstīties puve, vai veidojas pārāk liels mitrums, kas neļauj augsnei elpot, līdz ar to visi pavasara darbi būs vējā.

Lielākās galvassāpes mēdz sagādāt nezāles, piemēram, pienenes un ložņu cekuliņš. Vislabākais, kā no tām atbrīvoties, – izravēt ar rokām. "Pienenes var izgriezt ar spicāku nazīti vai skrūvgriezi," iesaka Ilze Andersone. Iedurot aso galu blakus pienenei un pagriežot, nokniebsi pienenes brango sakni.

Zemāk vari redzēt raidījumu, kur dārzniece parāda, kā praktiski notiek pieneņu ravēšana.

Vēl viens "ciemiņš" zālienos, kuru dārznieki nevēlas sagaidīt, ir kurmis. Protams, ar tiem var uzsākt cīņu, taču tā būs nebeidzama. Dārzniece Ilze Andersone iesaka radībiņai ļaut būt, bet kurmja rakumus izlīdzināt ar grābekļa palīdzību. Parasti pēc tam zālīte atsāk augt, bet, ja tā nav, var veikt mauriņa piesēšanu. Visefektīvākā būs suņa un kaķa klātbūtne, kas regulāri pastaigāsies pa zālienu un aizbaidīs kurmjus.

Kādu zāles pļāvēju izvēlēties? Laika taupītājiem un aizņemtajiem labākais draugs būs zāles pļāvējs robots, kas strādās teju katru dienu un uzturēs mauriņu skaisti nopļautu. Ja pļaut zālienu gribas pašiem, dabai draudzīga izvēle būs akumulatora zāles pļāvēji. Tie ir klusi, ērti lietojami, izmantojami ar vai bez zāles savākšanas kastes.

Jaunie "Stihl" zāles pļāvēji piedāvā vēl ērtāku zāles pļaušanu. Tagad tie ir pieejami standarta aprīkojumā ar integrētu mulčēšanas funkciju un zāles sānu izmešanu, kas padara šo pļāvēju piemērotu gan pļaušanai, gan mulčēšanai. Ja nepieciešams, zāles pļāvējiem ir arī zāles savācējkaste, ko ir ērti noņemt un iztukšot, pateicoties rokturim, kas ir piestiprināts vienā pusē. Salokāmais rokturis, kuram ir regulējams augstums nodrošina ērtu un ergonomisku zāles pļāvēja vadību.

Dabīga un ērta zāliena mēslošanas metode visas vasaras garumā būs mulčēšana. "Stihl" zāles pļāvējiem – gan manuālajiem, gan robotiem – šī funkcija ir. Zāles mulčēšana nozīmē, ka pļāvējs zāli sasmalcinās pavisam sīki, atstās zālienā un tā kalpos kā mēslojums. Turklāt nekas pašiem nebūs jāgrābj un jāsavāc. Kas attiecas uz mauriņa augstumu, vērts to uzturēt 2,5–5 cm garumā. Bet vienā pļaušanas reizē nevajadzētu nopļaut vairāk par trešdaļu no kopējā zāles garuma.

Kā ar laistīšanu? Ierasti mūsu platuma grādos nav pārmērīgi ilgstošu sausuma periodu, turklāt zāliens ir krietni izturīgāks, nekā varētu šķist. Bet, ja tomēr vasaras svelmē no lietus nav ne miņas, zālienu var salaistīt reizi nedēļā – to dari agri no rīta vai vēlu vakarā. Izteiktos sausuma un karstuma periodos zālienu laista pat 2–3 reizes nedēļā. Ūdens jālej tik daudz, lai aptuveni 2,5 cm dziļumā augsne būtu mitra. Taču pārlaistīt arī nevajag, citādi saknes sāks pūt.

Vasaras laikā nereti parādās arī dažādi bojājumi – dzelteni pleķi, saules izdegumi un citi. Vispirms jāsaprot, kas ir problēmas pamatā, lai to varētu izlabot. Var nākties "pabarot" zālienu, uzrušināt ar skarifikatoru, izlīdzināt ar jaunu augsni un uzlabot ar piesēšanu.

Sezonas noslēgumā, rudens pusē, zālienu atbrīvo no lapām un citiem gružiem un pļauj, kamēr zālīte vēl aug. Ja zāliens sūnains, veic skarifikāciju (vēlams septembrī), pēdējo mēslošanu un ļauj tam atpūsties.