Valentīna ar vīru zemesgabalu dārza kooperatīvā Misas krastos iegādājās jau tālajā 1985. gadā. Pēc pamatīgiem pūliņiem, iekopjot īpašumu, sākotnēji ieviestas vien dažas sakņu dobes. Nedaudz vēlāk radusies iespēja iegādāties blakus īpašumu, un dārza teritorija "izauga" līdz 1180 kvadrātmetriem. Ideja, ka dārziņam jātop par skaistu daiļdārzu, Valentīnai radusies ap 2002. gadu. Arvien vairāk tverta iedvesma no ārzemju žurnāliem un tajos publicēto dārzu fotogrāfijām.

"Tādu daiļdārzu nebija. Un arī augu stādu nebija, ko izvēlēties. Pārsvarā tūjas, kadiķi, pavisam nedaudz skujeņu. Pirkām tos visus, veidojām, veidojām... Beigās tūju bija tik daudz, ka bija jārauj ārā. Bet, ja izrausi, dārzs paliks patukšs," stāsta Valentīna. Kā jau jebkurai aizrautīgai dārzniecei, arī Valentīnai dārzā, šķiet, ir viss iespējamais. Vaicāta, kā izvēlas kompozīciju un augus, viņa skaidro, ka visu dara intuitīvi, īpaši nesekojot stingrām dārza stilu vadlīnijām.

Daiļdārza iekopšanā piedalās Valentīna ar vīru divi vien. Viņa noskata idejas, bet vīram atliek tikai realizēt. Dārza tiltiņi, japāņu stila vārti, pat dekoratīvais akmeņu krāvums un mājiņa sausajai malkai ir Valentīnas vīra roku darbs. "To, ko paprasu, viņš man uztaisa!" saka Valentīna. Pa zemi gan vīrs nerušinās, jo viņam esot "alerģija". Toties vīra pārziņā ir zāliena pļaušana un uzturēšana, Valentīnai ar maliņu griezēju atliek tikai nobraukt gar dobēm, lai viss glīti un nerēgojas atauguši zāles stiebri.

Dārza centrālā daļa ilgus gadus ik pavasari bijusi ļoti slapja, tāpēc mitrajā vietā izrakts neliels dīķis, kas arī labi kalpojis un palīdzējis pārējai dārza daļai būt sausākai. Taču vienā brīdī mala nogruvusi un nolemts dīķi likvidēt. Pēc pamatīga darba, nosusinot ūdeni, pievedot smiltis, blietējot un papildinot dārzu ar melnzemi, divas attālākās dobes savienotas, izveidojot saskanīgu daiļdārzu.

Pēdējos gados dārza applūšana ik pavasari nav pārsteigums – tas licis Valentīnai ar vīru būt radošiem un domāt, kā novadīt ūdeni, lai zāliens regulāri neizmirktu un augtu. Zemē ieraktas sacaurumotas mucas, lai tajās krājas ūdens, kuru pēc tam atsūknēt, kā arī iestrādātas caurules, lai ūdeņus var novadīt tuvējā notekgrāvī. Kad pārrauts tuvējais dambis, ūdens bijis pat 1,2 metru augstumā, apskādējis lielās tūjas un citus augus.

Par kādu sabojātu kociņu, krūmu vai citu kaitējumu dārzā Valentīna nemēdz bēdāties, bet saredz iespēju. Ja vajag izrakt, tad jāizrok – vienmēr var atrast vietā ko citu stādāmu.

Nenoliedzami, Valentīnas daiļdārza odziņas ir formētie kociņi un krūmi jeb topiāriji. Jau pie ieejas sagaida ne vien perfekti taisnas formas tūju dzīvžogs, bet arī dažādas lielākas un mazākas zaļās bumbas, kompozīcijas, formēti uzpotētie kociņi un daudz kas cits. Viņa nav skaitījusi, cik tieši skujeņu, krūmu un citu košumkrūmu ir dārzā, taču viss rūpīgi pierakstīts kladītē, lai kaut aptuveni atcerētos nosaukumus.

Viss sācies, kad palēnām vietējos dārza žurnālos ienākušas topiāriju modes vēsmas. Viņa sapratusi – jāpamēģina. Krūmu un kociņu apgriešanu un formēšanu viņa sākusi veikt tīri impulsīvi, apcērpot un vērojot, kā top forma. Tā tas ir arī joprojām – kad viesojoties brīnāmies, ka formēt spirāli noteikti ir sarežģīti, dārza saimniece nosaka, ka it nemaz. Tikai jāformē!

Pirmie "trusīši" bijuši dārza ilggadējās tūjas, kuras bijis žēl izrakt. Saformētās apaļās galviņas bijušas pavisam mazas. "Paskatījos un nodomāju – trakā, ko tu esi izdarījusi?! Bet jau nākamajā gadā bija skaistāk un ar katru gadu kļuva skaistāk, skaistāk," atceras Valentīna. Tālāk jau kārta bijusi kazaku kadiķiem – Valentīna zina teikt, ka daudzu gadu laikā formēti un pēcāk izrakti pat desmit lieli kadiķi, jo gluži vienkārši cietuši no bumbieru rūsas, kas mazdārziņos nav reta parādība, cieši kopā esot tik daudz un dažādiem kokiem.

Apaļas bumbas, kvadrāts, kāda neparasta kompozīcija – to Valentīnai palīdz izlemt pats krūms un tas, kā tam aug zari un ko no tiem var izveidot. Piemēram, dārzā esošajai zirņu pacipresei ir divi stumbri – tas ļāvis Valentīnai izformēt divus ieapaļas formas "mākoņus". Īve šādi izveidota par kubu, turklāt pašas īves jau ļoti labi padodoties formēšanai. "Pats labākais kociņš – ne īvei sniegs kaitē, ne lietus, nekas!" Tūjas jau ir cimperlīgākas, jo to formētās cepures mēdz bojāt sniegs un lietus. Pati Valentīna smejot secina, ka viņas rokām vislabāk patīk tieši apaļo formu veidošana.

Lai iegūtu tiešām skaisti formētu kociņu ar blīvi zaļu formu, paiet pat vairāki gadi. Daži eksemplāri Valentīnas dārzā ir 10 un 20 gadus veci. Dārzniekam jābūt ļoti pacietīgam, lai sagaidītu brīdi, kad kociņš būs paaudzies un formējums izskatīsies visiespaidīgāk. Valentīna atminas, ka kadiķus iestādījusi, kad tie bijuši vien 15 cm augsti, bet tagad – sagaida ciemiņus, brangi un skaisti sapucēti.

Valentīnas arsenālā lielākoties ir pavisam vienkārši mehāniskie instrumenti, kas palīdz darboties ar viņas lolotajiem topiārijiem, – lielās dzīvžoga šķēres, mazās dzīvžoga šķērītes un zaru knaibles. Savukārt lielo bumbu un dzīvžoga apgriešanā palīgā nāk Valentīnas vīrs, kura instrumentu arsenālā ir arī jaudīgāki rīki – elektriskās dzīvžoga šķēres. Viņa secinājusi, ka, pērkot instrumentus, jāsaprot, kurš ar tiem strādās, – dāmām parocīgāki būs nelieli un viegli palīgrīki koku un krūmu apcirpšanai.

Ikvienam, kurš pats vēlas pamēģināt savā dārzā ieviest dekoratīvos skujeņus un citus kociņus, kā arī topiāriju veidošanu, Valentīna vispirms iesaka sagatavot augam īsto vietu. Ļoti svarīga ir gaisma un augsnes mitrums – kādam to vajag vairāk, kādam augam mazāk. Pēc pieredzes viņa arī zina teikt, ka reizēm izšķiroša ir attāluma starp stādiem ievērošana, citādi var nākties darīt dubultu darbu, pēc dažiem gadiem augus pārstādot. Un vēl – sagatavo zemi, lai tā būtu piemērota konkrētajam augam. Kas attiecas uz formēšanu – pamācību un iedvesmas ir pilns internets, galvenais ir nebaidīties ņemt rokās šķēres!

Valentīnas dārzs nav viena konkrēta stila, bet gan dažādu elementu apvienojums. "Galvenais, lai tie visi saplūst kopā un "negriež" acīs," viņa saka. Japāņu stūrītis ar sauso strautiņu, akmeņiem un citiem elementiem pāriet meža stūrītī, kur aug pavasara puķes un ēnaugi, bet tālāk, kur saule karsē mazāk, vieta atrasta hostām un papardēm. Tāpat neiztikt bez jauktās dobes, kur rudenī slejas pamatīgas graudzāles, skujeņi un ziemcietes. Visas vasaras garumā var novērot, ka vienā vai otrā stūrītī kas zied, bet ziemā joprojām zaļo skujeņi.

Rakņāties zemē bez cimdiem un sajust to – tas ir Valentīnas laimes sindroms. Dārzs nomierina. Kad prātu nomoka raizes, atliek tikai sākt rosīties pa dobēm vai ap kociņiem – un viss aizmirstoties. Tā kā dārza saimniecei ļoti patīk zilā krāsa, kas vairojot labsajūtu, viņa gaida, kad jūnijā ziedēs kaķumētras, salvijas, bet vasaras nogalē perovskijas, zvaniņi un miķelīši.