Dārza saimniece Ieva ir mazā biznesa un tamborējumu zīmola "Augugu" vadītāja, ikdienā apvienojot amatus, kas nu šajā jomā pienākas, – ne tikai jāprot tamborēt, bet arī jābūt dizaineram, ražotājam, fotogrāfam, grāmatvedim, konsultantam un mārketinga speciālistam. Pirms astoņiem gadiem, kad Dravnieku ģimene dzīvojusi centrā un meita Nora bijusi vēl mazule, zaļākas un klusākas vietas pastaigām nācies speciāli meklēt. Līdz parkiem jāmēro tālāks ceļš, visu slāpē pilsētas trokšņi – ģimenē briedusi doma, ka vajadzīga kāda vieta, kur patverties.

Pēcāk nejauši uzdūrušies rakstam par Ošiņu ģimenes dārzu Kazas sēklī, un tas Ievu ļoti iedvesmojis. Dārzs pāri kanālam – aiz Lucavsalas! Dravnieku pāris sazinājies ar Rīgas domes atbildīgo personu par dārziņu izīrēšanu, un norunāta tikšanās. Ieradušies Kazas sēklī un tajā pašā dienā tikuši pie sava gabaliņa – 600 kvadrātmetrus liela, pilnībā aizauguša, atkritumiem piekrauta zemes pleķa, kura vidū sagaidījusi sagruvusi būdiņa. "Bijām ārkārtīgi laimīgi!" atceras Ieva.

Ģimenei sākotnēji nav bijis auto, jo, centrā dzīvojot, tas nav visai praktiski, tāpēc uz Lucavsalu minušies ar velosipēdiem. Pirmajā īstajā tikšanās reizē skatienam pavērās absolūti degradēta vide – liela daļa dārzu Kazas sēklī nebija kopta vairāk nekā 20 gadus, arī Dravnieku. Vīrs smaidot noteicis, ka "tā te ir", un ķērušies pie sakopšanas darbiem.

Pirmajā gadā abiem ar vīru nav bijis nojausmas, kā dārza darbi veicami. Nemaz nerunājot par kāda instrumenta esamību arsenālā. Draugi un paziņas palīdzējuši, kā varējuši. "Tā kā man ļoti patīk, ka dzīvē lietas notiek tūlīt un tagad, pirmajā sezonā izplānojām jau vietu zaļumu dobei. Paralēli arī nojaucām sagruvušo būdiņu. Stikli bija visur!" stāsta Ieva. Vēl šobrīd, uzrokot jaunu dobi, lāpsta mēdz atdurties pret kādu "dārgumu". Taču brīnumainā kārtā dārzs lutina ar ļoti auglīgu zemi.

Astoņu gadu laikā dārzs pārvērties līdz nepazīšanai – sagruvusī būdiņa aizvākta, teritorija satīrīta. Pirms četriem gadiem, kad ģimenē pieteicās pastarītis Augusts, uzbūvēts arī namiņš, kur dzīvoties bērniem, kamēr vecāki rosās pa dobēm. Daļu dārza aizņem Ievas lolotās viļņveidīgās puķu dobes. Izveidotas augstās dobes, kur aug zemenes, dārzeņi, garšaugi un zaļumi. No Ievas mammas dārza mantoti ogu krūmi arī atraduši vietu Kazas sēklī. Bet kaimiņi dāsni uzdāvinājuši siltumnīcu, kurā aug tomāti, paprika, čili un garie gurķi. Dārza vidusdaļā atstāta zaļā zona bērniem. Ēnā zem ābelēm novietots Ralfa meistarots pusdienu galds ar soliem. Bet aiz siltumnīcas ierīkots neliels bērnu rotaļu stūrītis ar smilškasti.

Ieva nav apguvusi dārznieka vai ainavu dizainera arodu, tāpēc visu plāno un dara pēc sajūtām. Viens princips, pie kura viņa pieturas, – dārzā svarīga ir simetrija, lai jebkurš objekts ir simetriski izkārtots pret kādu citu. Piemēram, augsto dobju virziens pakārtots dārza namiņa novietojumam. Tāpat Ievas ierīkotajās dobēs būs sastopama vēso toņu gamma ziedos – violeti, rozā, zili. Viņasprāt, kontrasti dobēs ir pārāk kliedzoši.

Līdz šim katru gadu ik pavasari ģimene vaiga sviedros strādājusi, jo labiekārtošana prasījusi pūles. Ieva atminas, ka pirmajos gados vīram sezonas sākumā pasniegusi rūpīgi sagatavotu darāmo darbu sarakstu, par ko viņš nav bijis lielā sajūsmā. Katras brīvdienas četratā aizvadītas dārzā – tā nebija atpūta, bet fitnesa zāle. Abi ar vīru zāģējuši, ravējuši, pļāvuši, plūkuši, lējuši visu vasaru bez mitas. Kādu brīdi piezagusies pat dārznieka izdegšana. Tomēr Ieva ir pateicīga vīra zelta rokām, jo viņš ne mirkli nav atteicis padarīt lūgtos darbus.

Vai bērni arī iesaistās? Tā kā Ievai pašai bērnībā dārza ravēšana un palīdzēšana vecākiem nav bijusi spiesta lieta, arī saviem bērniem Dravnieki ļauj izvēlēties, kā pavadīt laiku dārzā. Ar vienu norunu – nekādu viedtālruņu! Ja nu vienīgi kādas fotogrāfijas uzņemšanai. Bērniem ir liela interese par visu ēdamo, kas aug dobēs, tāpēc dārza darbus ģimene veic kopā. Viņi ļoti gaida, kad nobriedīs zirņi, saplūc zaļumus salātiem vai pazūd zemeņu dobēs, kad tās nosārtojušās.

Nu jau Dravnieku Kazas sēkļa gabaliņš sasniedzis viegli kopjama dārza statusu. Tas ir pašpietiekams, viss aug, un var priecāties par smagā darba augļiem. Protams, standarta uzturēšanas darbi joprojām ir – regulāri jānopļauj zāle, pa retam jāizrauj kāda nezāle. Reizi divās nedēļās vai retāk puķu dobēm ar lāpstu jānodur apdobes, lai skaistas. Un jāapgriež dzīvžogs, lai tas sakopts. "Tikai šogad dārzs beidzot ir tāds, ka varu teikt – jā, tas dzīvo savu dzīvi un manu iesaisti prasa ļoti maz," atzīst Ieva.

Bērni dārzā pavada laiku spēlējoties, mazais Augusts reizēm aizņemts ar vīrišķīgiem urbšanas, skrūvēšanas un naglu dzīšanas darbiem, kas noskatīti no tēta. Vecākiem dota telpa, lai katrs pabūtu savā mīļākajā dārza stūrī. Ievai tās ir puķu dobes, Ralfam – ēdiena gatavošana. Un tad visi satiekas pie pusdienu galda zem ābeles. Mīļi dārza stūrīši ir daudzi – šūpoļdīvāns pie ugunskura, puķu dobes, siltumnīca ar tās smaržu, pašu veidotā vīteņu arka.

Nav noslēpums, ka Kazas sēkļa dārziņos bieža parādība ir plūdi. Ieva, veidojot savu dārzu, izraudzījusies augus, kas tos spēj pārciest. Stihijai lieliski pretī turas īrisi, peonijas, rozes, graudzāles un skujeņi. Labi jūtas arī hostas ar izteiksmīgajām lapām, kā arī no sēklām izaudzētās Dienvidamerikas verbenas, cinnijas, lauvmutītes un asteres.

Dravnieku dārzs kopumā pakārtots plūdiem. Taču no stilistiskās puses Ievu ļoti iedvesmo askētiskais un gaumīgais skandināvu stils. To var manīt arī Dravnieku dārza elegantajā atturībā. Līdzīgi kā citiem dārza entuziastiem, arī Ievai darbošanās tajā ir gan meditācija, gan atpūta, tomēr visvairāk – dzīves skola. "Ja vēlies kļūt dzīvesgudrāks, izveido dārzu un tajā darbojies. Dārzs iemāca, ka kļūdīties ir normāli, it īpaši perfekcionistiem," pauž Ieva.

Tāpat kā Sprīdītim, arī Ievai neatņemams darbarīks ir lāpsta – rokot un rokot, kļūdoties, mācoties nonākts līdz vizuāli baudāmam rezultātam. Vissvarīgākais dārza iekārtošanā ģimenei bija kopā būšana un iegūtās mācības. Ieva atzīst, ka pirmos gadus bijusi absolūta nepraša, daudz lasījusi teoriju internetā, sazvanījusies ar mammu, vīramāti, iztaujājusi draugus un kaimiņus. Tas viss licis saprast – katra dārzs var būt tāds, kādu pats vēlas. Un nav divu vienādu dārzu, tas mainīsies līdz ar saimnieku un pilnveidosies gluži kā personība.

Nākotnes plāni Dravniekiem ir visai ierasti – atjaunot jau nokalpojušās dārza mēbeles, uzturēt Kazas sēkļa gabaliņu kārtībā. Lielais sapnis ģimenei ir sava zeme pavisam prom no pilsētas burzmas, kur plūdu nebūtu ne tuvumā. Taču pašlaik ir ļoti ērti četrotnei ielēkt mašīnā un 10 minūšu laikā atrasties pilsētlaukos ar svaigu gaisu, putnu vīterošanu un zaļumu visapkārt. "Man šķiet brīnišķīgi, ka bērni var augt dārzā, iemācīties ēst redīsus, dilles un spinātus no dobes, vērot, kā uz uguns tiek pagatavots ēdiens, redzēt mammas prieku par ziedošajiem un noziedošajiem augiem katrā no dārza sezonas mēnešiem," saka Ieva.