Teksts: Ketija Nuķe-Osīte
Foto: Publicitātes
Klasiskā atšķirība starp iekšzemes mežiem un piejūras mežiem ir reljefā – kāpas, smilšaina un nabadzīga augsne, kā arī acīmredzama ir pastāvīgā vēja ietekme uz koku stumbriem un vainagu. Piejūrā izteikti manāms, ka nelielā teritorijā sastopamas dažāda vecuma audzes – pavisam senas, vecas, jaunas un pavisam jauniņas priedes, kuru augšanu ietekmē vējš, kurš pluina audzes, izgāž kokus, dodot vietu jaunām, stāsta Vilmārs Katkovskis. Piejūrā izdzīvo stiprākais, tāpēc sugu daudzveidība ir mazāka, nekā auglīgos iekšzemes mežos. Taču tas nenozīmē, ka arī šajos mežos nav, kur pielikt darba rokas.
"Tā ir viena no piejūras meža funkcijām – smilšu apturēšana. Otra – loģiski, ņemot vērā, ka tā ir jūras mala un jūra reizēm "sadusmojas" un grib tālu iegrauzties krastā, ir arī pašas jūras aizturēšanai. Protams, tā ir tāda naiva doma, ka to var izdarīt pilnībā, bet vismaz mazos centienos kaut kur tas arī strādā," stāsta Vilmārs Katkovskis. Viņš arī uzskata, ka zemei ir lielāka pievienotā vērtība, ja piejūrā ir mežs, nevis tikai smiltājs.
"Piejūras mežos, ja domājam kāpu vai mežu ļoti tuvu jūrai, primārais mērķis ir dabas daudzveidības palielināšana. Taču daudz kur Latvijā ir piemēri, ka nedarot neko dabas aizsardzības vārdā, patiesībā šādās teritorijās dabas daudzveidība vai konkrētā aizsargājamā suga samazinās. Kā piemēru var minēt daļu medņu riestu, kuriem dabiski aizaugot, tie vairs nav piemēroti šim putnam," pauž Vilmārs Katkovskis.
Kā pastāsta Vilmārs Katkovskis, LVM apsaimniekošanas darbu veicēji šādos projektos mežā ar zāģiem ieiet pēdējie. Vispirms savu darbu paveic vides un sugu eksperti, zīmējot darbu poligonus. "Ejam tikai jau definētās zonās un ar konkrētiem nosacījumiem, ko mēs drīkstam darīt. Tas diezgan būtiski atšķiras no ierastās mežsaimniecības," stāsta LVM pārstāvis.
Biotopu kopšana nozīmē, ka jāveic ļoti dažādi darbi – jāatbrīvo vientuļie koki ar 15 m rādiusa laukumiem, lai sekmētu citu sugu attīstību. Reizēm mākslīgi jāveido kritalas, jāatstāj skaistākie koki nākotnei, citreiz uzdevums ir atstāt mežā ļoti ķeburainus kokus. Pašiem mežsaimniekiem tas ir ļoti interesanti. "Šajās teritorijās mērķis nav koksnes ieguve, primārais ir dabas aizsardzība. Ja konkrētajā situācijā vispār ir iespējama koksnes ieguve, tad tā ir pakārtota," uzsver Vilmārs Katkovskis.
Izlases cirte nozīmē, ka mežaudze netiek pilnībā nocirsta, bet gan periodiski nocērt vien daļu audzes, kritiski nesamazinot audzes šķērslaukumu. Lielākā problēma šādam ciršanas veidam priežu mežā ir tā, ka atstāto lielo koku vainagi noēno zemi zem tiem, neļaujot augt nākamajai priežu paaudzei.
"Tas nav labākais priežu audžu apsaimniekošanas veids, ja skatāmies ilgtermiņā. Jo patreizējā normatīvā vide, kas liek strādāt ar izlases cirtēm, pēc būtības ir pretrunā ar priedes kā sugas bioloģiju. Priedei, lai tā augtu un eksistētu, ir vajadzīga saule un gaisma," stāsta Vilmārs Katkovskis. Vizuāli labus piemērus var redzēt mežos gar Tallinas šoseju Ainažu pusē – jūras pusē platībās, kur veikta izlases cirte, viena vecuma jaunās priedītes ir trīs reizes zemākas nekā otrpus ceļam, kur veikta atjaunošanas cirte un iestādīti kvalitatīvi priežu stādi.
"Pieļauju, ka neko nedarot, dažu simtu gadu laikā mēs varētu arī piejūras mežu nepazīt. Ja mēs gribam, lai priežu meži piejūrā būtu vienmēr, tad tie ir jāapsaimnieko atbilstoši sugas prasībām un ar skatu ilgtermiņā," uzsver LVM pārstāvis.
