Daudziem, domājot par to, ar ko nodarbojas zemnieku saimniecība, prātā nāk pavisam vienkāršs modelis – apstrādātos laukos audzē pāris kultūru, ko novākt un pārdot tālākai izmantošanai pārtikā. Ģimenes saimniecība "Drubazas" jau kopš 90. gadiem iet citu ceļu, primāri domājot par to, lai būtu daudzveidība ne tikai dabā, bet arī pašu darbības virzienos. Teritorija ir liela, iespaidīgi 42 hektāri. Dzērvju ģimene kopš 2010. gada nodarbojas arī ar komerciālu vīnkopību – pushektārs Latvijas šķirņu vīnogulāju ļauj saražot pustonnu vīna.

Tāpat "Drubazās" attīstīts dabas un lauku tūrisms – brauc ārzemnieki, lielākoties no Vācijas un Nīderlandes, kuru acīs šāda saimniecība un saražotā produkcija ir pavisam ekskluzīva. Teltīs nakšņo un ar kajakiem pa Abavu vizinās arī vietēji tūristi. Ar Latvijas Dabas fonda (LDF) atbalstu pirms vairākiem gadiem izveidota botāniskā taka. Taču lielāko Ģirta darbu prasa dabisko pļavu atjaunošana un apsaimniekošana, kas jāveic ar īpašu pietāti, jo "Drubazas" ir "Natura 2000" īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā. "Es esmu priecīgs, ka dzīvoju "Natura 2000" teritorijā, kur ar likumu ir aizliegts izbūvēt vēja stacijas," pauž Ģirts.

Braucot garām "Drubazu" saimniecībai, vispirms skatu piesaista iespaidīgais un gleznainais uzkalniņš, kas viss ir dabiskās pļavas. Bet pa tām tekalē prāvs Galovejas šķirnes govju ganāmpulks – tas šeit ir jau sesto gadu. Pateicoties LDF projektam "GrassLIFE", Ģirts varējis iegādāties pirmos tīršķirnes lopiņus – četras teles un vienu bulli, ierīkot pamatīgus aplokus, kā arī veikt frēzēšanas un citus zemes darbus, lai pļavu atjaunošana ritētu gudrāk un efektīvāk.

Dabiskajām pļavām gribot negribot nepieciešama cilvēka un mājlopu klātbūtne, citādi tās ātri aizaug un apmežojas. 10 gadus Ģirts plašās pļavas apsaimniekojis, pļaujot ar rokas instrumentiem, līdz sapratis, ka nepieciešama ilgtspējīgāka metode, kas neprasa smagu fizisko darbu, neizsmeļ finansiāli un nenomāc arī psiholoģiski. Galovejas ganāmpulks viņam ir bijis milzīgs atspaids, īpaši kalna nogāzēs, kuras pļaut ir apgrūtinoši. Gotiņas ar šo darbu galā tiek krietni labāk, pļavas noganītas, un augu sugām tas patīk labāk.

Atjaunošanas darbos Galovejas ganāmpulks bijis neatsverams, šobrīd kopumā atjaunoti 25 h dabisko pļavu, bet ganāmpulks izaudzis līdz 31 lopiņa pulkam – govis, buļļi un teliņi sadalīti vairākos aplokos. Turklāt ieguvums ir arī ekonomisks – Ģirts buļļus var aizmainīt vai pārdot vaislai, tāpat iegūt gaļas produkciju, kas jau novērtēta kā ļoti laba.

Līdz ar lopkopības nišu dabisko pļavu atjaunošanas vārdā saimniekam pieaug arī atbildība – jādomā par barības gādāšanu ziemai. Vai pēc pļavu noziedēšanas iegūsi divus vai desmit siena ruļļus? Viss atkarīgs no laikapstākļiem konkrētajā vasarā. Bet tas ir tā vērts, jo ekstensīvo šķirņu lopi ne tikai nogana pļavas, bet arī palīdz tajās uzlabot augu bioloģisko daudzveidību – noēd nevajadzīgo, piemēram, niedres un augu atvases, transportē augu sēklas, lai iesējas citviet, mazāk sablīvē augsni.

"Atjaunošana nav tikai jauna teritorija. Tā ir bioloģiskās daudzveidības sekmēšana, piemēram, sugu piesēja, lai dabiskās pļavas kļūtu puķainākas, arī ir no svara," stāsta "Drubazu" saimnieks. Līdz šim Ģirts eksperimentējis ar pļavas augu sēklu ieguvi pats, jo piesēt pļavas ieteicams tikai ar tādām, kas raksturīgas attiecīgajam reģionam, tāpēc nopirkt sēklas, kas iegūtas Vidzemē, ģenētikas dēļ nav ieteicams. Ja viss izdosies ar atbalstu tehnikai un metožu "atkošanu", mērķis ir iegūt tik daudz dabisko pļavas augu sēklu, lai varētu pārdot citiem.

Darboties zemnieku saimniecībā, kas atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, var izrādīties izaicinājums. Ģirts skaidro, ka Abavas dabas parka teritorijām ir savs plāns, kurā arī uzsvērta ilgtspēja – lai cilvēks ar dabu mijiedarbotos, saimniekotu tā, lai nesamazinātu bioloģisko daudzveidību, saglabātu dabas vērtības un sekmētu reto sugu vairošanos. Piemēram, zivju dzenīša vai griezes, kas izvēlējušies senleju ligzdošanai, vai jūras ērgļa, kas izvēlējies konkrēto vietu pārziemošanai. Ģirts to uzskata par vadlīnijām, ja ir pieminēts un atļauts – saskaņo un dari.

Ja konkrētajā teritorijā vides speciālisti uziet no jauna ienākušu retu sugu un reģistrē dzīvotni, tas var ierobežot un apgrūtināt saimniekošanu. "Kā es uz to skatos – viena lieta, ka es saimniekoju līdzās sugām, kas te jau ir sastopamas. Ja parādās kaut kas jauns, piemēram, pirms dažiem gadiem pupuķis, kas arī ir vērtīgs putns, griezes atgriezušās, – sugas ir ienākušas tikai tāpēc, ka es atbilstoši saimniekoju, ka tām šeit patīk," stāsta Ģirts. Tad gandarījums mijas ar tālākām rūpēm, jo jāpielāgojas un griezei jāatstāj lielāki nenopļautie laukumi.

"Drubazu" saimnieks uzskata, ka ierobežojumi ļoti ierobežo tad, ja liegums ietver lielu saimniecības teritoriju. Zemniekam ir apgrūtināta saimniekošana, un tas ietekmē saimniecības dzīvotspēju, ja tā ir viņa pamata iztikas avots. "Problēma ir tad, ja ir būtisks ierobežojums, jābūt atbilstošai kompensācijai par ekosistēmas pakalpojumu. Lai cilvēks, kura saimnieciskā darbība ir ierobežota, spētu gūt ienākumus," uzskata Ģirts Dzērve.

Vēl viens izaicinājums ir birokrātiskais slogs brīžos, kad jāveic atjaunošanas darbi, kas saskaņojami ar vairākām valsts iestādēm. Protams, nav jāsaskaņo katrs solis, bet, ja mērķis ir dabisko zālāju atjaunošana, reizēm vajag eksperta novērtējumu. Piemēram, tā ir ar atkrūmošanu vai aizaugušām teritorijām, kas iekartētas kā mežs, lai gan vēsturiski bijušas pļavas. Ģirts gan teic, ka ļoti palīdz iesaiste "GrassLIFE" projektā un tā eksperti, citādi viss būtu sarežģītāk un dārgāk.

Mūsu viesošanās laikā "Drubazu" saimnieks vairākkārt uzsver, ka saimniekam jābūt tālredzīgam un gudram. Viņš pats savā ceļā uzkāpis uz pietiekami daudziem grābekļiem, tāpēc ir priecīgs par pieredzi un zināšanām, ko ieguvis. "Viens ir, kā es ierīkoju aplokus un izplānoju, kā lopi ganīsies, pavisam cits – kā to izdomā paši lopi. Tad jāgana, jāpārtaisa aploki un jāpielāgojas. Ir jābūt plānotājam un vērotājam," uzsver Ģirts. Lauksaimnieki arī pirms 100 gadiem zināja, ka var uznākt bada gads, un tam ir jābūt gataviem arī mūsdienās, nepaļaujoties uz valsts atbalstu, bet plānojot saimniecības izdevumus ilgākam laikam.

Viņš "Drubazu" pļavas uzlūko kā resursu, kas paver iespēju ganīt govis, bet vienlaikus skatās, ko vēl var iegūt. Tāpēc arī viņa saimniecība aptver vairākas un krasi atšķirīgas nozares, lai būtu cits no cita neatkarīgi peļņas avoti. Lai saimniekotu dabas parkā un "Natura 2000" teritorijā, Ģirts, iesaistoties "GrassLIFE" projektā, kopā ar Latvijas Dabas fonda un Latvijas Universitātes ekspertiem izveidojis saimniecības apsaimniekošanas plānu, pie kura turēties vairāku gadu garumā. Plānotajiem darbiem ir atļaujas. Viņš daudz pēta normatīvus, lai neliktu pats sev šķēršļus nezināšanas dēļ.

Taču vislielākais gandarījums ir sadarboties ar zinātniekiem un vides ekspertiem, kas ieguldīto darbu apstiprina arī datos. "Drubazu" dabiskajās pļavās ir milzu sugu daudzveidība, zinātnieki pēta vientuļo bišu un kameņu populāciju, uzskaitīti pat saimniecībā mītošie tauriņi, kā arī atrasti aizsargājamie pumpurgliemeži. "Ļoti liela vērtība ir zinātne, jo bez tās mēs nekur tālu netiktu," uzsver Ģirts. Ar padomiem un darbu izdevies ieraudzīt pļavās retas un aizsargājamas sugas, piemēram, platlapu dzeguzeni. Kas sagaida nākotnē? Attīstība – ir, ko uzlabot gan pļavu noganīšanā, jo vajadzīgi aploki, gan tehnikā, kas ļautu teritoriju apsaimniekot efektīvāk.