Raksts: Kristīne Melne
Foto: Shutterstock

Lai gan sabiedrības attieksme pret aptaukošanos pamazām mainās, veselības aprūpes speciālisti norāda – līdz pilnīgai izpratnei par to, cik dažādu iemeslu dēļ var veidoties aptaukošanās, vēl ir tāls ceļš ejams. Savu lomu tur spēlē veselības aprūpē vēl šobrīd pastāvošais priekšstats, ka aptaukošanās atšķirībā no citām hroniskām slimībām ir pacienta atbildība. "Ja neviens atbildīgs ārsts pacientu ar augstu asinsspiedienu nelaida uz mājām, neapspriežot riskus vai ārstēšanas plānu, tad aptaukošanās gadījumā situācijas labošana tika atstāta pacienta ziņā ar norādēm ēst mazāk un kustēties vairāk," skaidro endokrinoloģe Kristīne Ducena. Diemžēl ar šo šķietami vienkārši īstenojamo ieteikumu bieži vien ir par maz, jo liekā svara veidošanās iemesli ir komplicēti – hormonālie traucējumi, ģenētika, sociālie un psiholoģiskie faktori, medikamentu ietekme, stress, nepietiekams miega daudzums un citi faktori, no kuriem daļa mijiedarbojas, veidojot apstākļus, kad saviem spēkiem cilvēks gluži vienkārši ne prot, ne spēj tikt galā.

"Ir ļoti svarīgi nevienkāršot aptaukošanos kā blakus slimību vai citu slimību attīstības riska faktoru, jo bez neveselīga uztura paradumiem to var radīt dažādi ģenētiski un ārējās vides faktori – mūsdienu pētījumi pierāda, ka tieši ģenētika nosaka 60-70% no aptaukošanās riska, kamēr 30-40% ir atkarīgs no dzīvesveida," norāda Ducena.

Projekta "Aptaukošanās: izproti un risini" pirmajā rakstā endokrinoloģe Ilze Konrāde izdalīja divus tipus – "bumbierus", kuri tauku rezerves uzkrāj zem ādas, un "ābolus", kuriem tauki lielākoties uzkrājas ap iekšējiem orgāniem. Ironiski, bet tieši "āboliem", kuri mūsdienās visbiežāk cieš no aptaukošanās un līdz ar to ir dažādu slimību apdraudētāki, cilvēces pirmsākumos bija daudz lielākas izredzes izdzīvot.

"Insulīna rezistence evolucionāri ir veidojusies kā aizsargmehānisms, lai palīdzētu cilvēkam izdzīvot vidē, kurā nav ēdiena, jo būtībā insulīna rezistence nozīmē, ka jūs tērējat mazāk kaloriju – enerģētiskais metabolisms ir ievērojami taupīgāks," skaidro Konrāde. Cilvēkam, kurš pats medīja sev pārtiku un bieži vien nezināja, kad būs nākamā maltīte, šis palīdzēja, bet ko šie "izdzīvošanas gēni", ko pārmantojam, nodara mūsdienu cilvēkam?

Par pirmajiem diviem "vaļiem" un kā tos pieveikt vairāk rakstīsim projekta nākamajos rakstos, bet kā tad īsti stress ietekmē mūsu svaru? Stresa apstākļos virsnieres pastiprināti sāk ražot stresa hormonu kortizolu. Mūsu priekštečiem, kam bija jāstājas pretī mamutam, tas palīdzēja – kortizols ražoja glikozi un līdz ar to arī nepieciešamo enerģiju, lai aizbēgtu no uzbrucēja, un mazināja insulīna jutību, līdz ar to cilvēks ilgāk spēja izturēt bez ēdiena. Mūsdienu cilvēkam cīņa ar mamutu izpaliek, pārtika ir pieejama, bet hroniska stresa radītā glikoze, vienkārši sakot, netiek iztērēta un nogulsnējas taukos ap iekšējiem orgāniem.

Endokrinoloģe Ducena brīdina arī par nepietiekama miega sekām, atsaucoties uz pētījumiem, kuros pierādīts – ierobežojot miega daudzumu līdz četrām stundām, nākamajā dienā pēc negulētas nakts ķermenis pieprasa par 300 līdz 350 kalorijām vairāk.

"Un tie nav rukolas salāti, bet kaut kas saldāks, treknāks un neveselīgāks, un šie tauki, kā pierāda magnētiskās rezonanses, visbiežāk nogulsnējas viscerāli jeb uz vēdera dobuma orgāniem, īpaši aknām, tādējādi ievērojami palielinot sirds un asinsvadu slimību risku," skaidro Ducena. Viņa arī norāda, ka mūsdienu ātrvilciena laikmetā straujāk par ģenētiku ir mainījusies mūsu ēšanas uzvedība – pasaulē, kurā valda multitāskings jeb vairāk uzdevumu darīšana vienlaikus, nevienam nav laika ēst lēni. "Sāta sajūta, kā zināms, iestājas tikai pēc 20 minūtēm un pat vēlāk," atgādina endokrinoloģe.

Liela daļa no tiem, kuri sadzīvo ar aptaukošanos, pazīst situāciju, kurā neviļus esi notiesājis visu kūku, čipsu paku vai trim dienām sagatavotās veselīgās maltītes, lai gan kārtējo reizi biji sev nosolījies – tikai vienu gabaliņu, tikai sauju čipsīšu un neko vairāk pēc pēdējās ēdienreizes sešos. Tur sava ietekme ir bioloģiskiem procesiem mūsu smadzenēs, kurus ar vienkāršu "es saņemšos un neēdīšu" ietekmēt ir praktiski neiespējami.

Kā skaidro daktere Konrāde, par apetīti un sāta sajūtu mūsu smadzenēs atbild hipotalāms – smadzeņu daļa, kurā atrodas oreksogēnais jeb apetītes centrs un anoreksogēnais jeb sāta centrs. Ja līdzsvars starp tiem tiek izjaukts un smadzenes saņem nepareizus signālus, sāta sajūta nerodas. Te jau zināmajiem "spēlētājiem" – hormoniem insulīnam un kortizolam – pievienojas leptīns, kas dzīvo taukos un kura uzdevums ir doties uz smadzēņu sāta kodolu, lai paziņotu, ka taukšūnas ir pildītas pietiekami. Kas notiek psihosociālā stresa apstākļos? Kortizols palielina zarnu sieniņu caurlaidību, daļēji sagremotās vielas, kas ir zarnās, un zarnu baktērijas lipopolisaharīds nokļūst asinīs, dodas uz smadzenēm un maina leptīna jutību, radot leptīna rezistenci – smadzenes tātad signālu, ka pietiek ēst, gluži vienkārši nesaņem.

Arī insulīns smadzenēs darbojas citādi – kamēr ķermenī insulīna rezistence ir mērķēta uz masas uzturēšanu, smadzeņu šūnās tā traucē gūt sāta sajūtu. Daktere Konrāde šos insulīna un leptīna rezistences izraisītos procesus dēvē par "izsalkušajām smadzenēm", kas diemžēl nenozīmē vēlmi pēc jaunām zināšanām, bet gan to, ka cilvēks, pat īsti negribot, ēd un nespēj apstāties. Dažreiz ikdienā mēs to vienkārši saucam par stresa noēšanu, bet tiem, kuriem šķiet, ka pietiek taču vienkārši saņemties un neēst, endokrinoloģe Ducena atgādina – ēšanas uzvedība ir viena no vissarežģītākajiem motivētās uzvedības veidiem un pastāv milzīgas individuālas atšķirības, kā mēs adaptējamies dažādām situācijām, vides maiņai, stresa situācijām un citiem apstākļiem un kā spējam pielāgoties veselīgas ēšanas modelim.

Tieši tikpat komplicēta kā aptaukošanās veidošanās ir arī aptaukošanās ārstēšana, un ar gribasspēku un saņemšanos šajā cīņā vien var nepietikt. "Ja aptaukošanās izcelsmē ir liels ģenētiskais komponents un ja mums tiešām ar uzturu un fiziskām aktivitātēm svaru neizdodas mazināt, ģenētiku var ietekmēt tikai ar medikamentiem vai bariatrisko ķirurģiju – tas ir vienīgais veids, kas spēj smadzeņu līmenī izmainīt sāta signālu ceļus smadzenēs," norāda daktere Ducena un uzsver, ka šobrīd dažādi medikamenti nodrošina tādu pašu rezultātu kā agrāk spēja tikai ķirurģiskā iejaukšanās.

Arī daktere Konrāde uzsver, ka ar pacientu, kuram ir aptaukošanās,par medikamentu lietošanas uzsākšanu runās tad, kad cilvēks jau ir izmēģinājis vairākas svara samazināšanas stratēģijas, bet vēlamo efektu nav sasniedzis. Ja liekajam svaram līdzi nāk veselības diktētie ierobežojumi – augsts asinspiediens, locītavu sāpes, policistisko olnīcu sindroms ar neauglību vai citas lielā svara izraisītas problēmas –, tad, kā norāda Konrāde, ir pamats domāt par medikamentu izmantošanu.

To, kādu ārstēšanas veidu izvēlēties, pacientam ir jāmeklē kopā ar ārstu – vai tas ir uzticams ģimenes ārsts, vai endokrinologs, kas palīdz sastādīt ceļa karti, bet eksperimentēt uz savu galvu, īpaši ar medikamentiem, nav ieteicams. Daktere Ducena norāda, ka, uzsākot ceļu uz svara samazināšanu, pacientiem visbiežāk gribas ātru rezultātu – īsā laika periodā nomest daudz kilogramus, bet nereti cilvēks ir aizmirsis, ka svars neuzradās vienā nedēļā vai mēnesī, un tieši tāpat tas arī neizzūd tik ātri. Diemžēl aizmirst ārstēšanos nedrīkst arī tad, kad liekais svars samazināts.