Zinātnes laukā vienmēr ir darbojušies neprofesionāļi, pusprofesionāļi un amatieri, un tikai pēdējo pārsimt gadu laikā zinātne ir profesionalizējusies, kad var pagalvot – lielāko pētniecisko darbu veic profesionāli zinātnieki zinātniskajās institūcijās, piemēram, universitātēs un institūtos. Tas gan nenozīmē, ka amatieru darbošanās pētniecībā būtu apstājusies vai kļuvusi nevērtīga. Gluži pretēji – neprofesionāļu aktivitātes joprojām ir būtisks pētniecības stūrakmens.

Dažādās jomās, piemēram, ornitoloģijā, sabiedrības entuziasms un vēlme piedalīties dažādos sabiedriskās zinātnes projektos ir ļoti liela. Tas ļauj īstenot plaša mēroga pētījumus, vienlaikus veicinot arī labāku sabiedrības izpratni par zinātni un dabas aizsardzību.

Sabiedrisko zinātni (citizen science) publiskajā telpā mēdz latviskot arī kā pilsonisko zinātni vai amatierzinātni, un tā ietver plašākas sabiedrības iesaistīšanos zinātniskajā pētniecībā. Tie ir cilvēki, kas bez profesionālas zinātniskās izglītības piedalās pētniecībā – vāc datus, novēro, analizē vai palīdz citos zinātniskajos procesos. Parasti to dara brīvprātīgi, un sabiedriskajā zinātnē var iesaistīties ikviens – gan pieaugušie, gan bērni, gan rūdīti dabā gājēji, gan laisku pastaigu mīļotāji. Tā ir būtiska aktivitāte, lai skaidrotu un popularizētu zinātni, izglītotu sabiedrību dažādās jomās, kā arī veicinātu līdzdalības kultūru.

Sabiedriskā zinātne notiek dažādās nozarēs – vides zinātnē (piemēram, putnu vai kukaiņu novērošana), astronomijā (zvaigžņu vai asteroīdu novērošana), medicīnā un veselībā (datu sniegšana par slimību izplatību), bioloģijā (augu vai dzīvnieku sugu dokumentēšana), klimata pārmaiņās (laikapstākļu novērojumi, plastmasas piesārņojuma monitorings) un citās jomās. Piemēram, dabaszinātnēs sabiedriskā zinātne tiek izmantota, lai novērotu putnu migrāciju, augu ziedēšanu vai gaisa kvalitāti pilsētās. Savukārt sociālajās zinātnēs pilsoņi var vākt datus par dažādām sociālajām parādībām, piemēram, kultūras mantojuma stāvokli vai ielu nosaukumiem.

Tādējādi starp zinātniekiem un sabiedrību veidojas tieša saikne, kurai pateicoties iespējams savākt milzu datu apjomus plašā ģeogrāfiskā teritorijā. Sabiedriskās zinātnes projekti ļauj pētniekiem piekļūt lielākam datu apjomam un plašākam ģeogrāfiskajam pārklājumam nekā tradicionālie pētījumi. Vienlaikus tie veicina sabiedrības izglītošanu un zinātnes popularizēšanu, palielinot uzticību pētniecībai un veidojot ilgtermiņa sadarbības attiecības ar kopienu. Taču sabiedriskie zinātnieki nav tikai datu vācēji vien! Raugoties uz iesaistes pakāpi, var izdalīt trīs sabiedriskās zinātnes modeļus: pirmkārt, tā var būt līdzdalība, piemēram, datu ievākšanā, otrkārt, tā var būt sadarbība, iesaistot sabiedrību jau datu apstrādē un rezultātu izziņošanā, treškārt, tā var būt arī koprade.

Tas nozīmē – ja cilvēkam ir, piemēram, programmēšanas prasmes, viņš var palīdzēt datu apstrādē. Ja ir valodas prasmes, var tulkot materiālus, ja ir komunikācijas vai sociālo tīklu zināšanas – var pat palīdzēt izplatīt informāciju dažādos mediju kanālos.

Ja agrāk sabiedriskā zinātnieka sabiedrotie bija blociņš pierakstiem un fotoaparāts, tad mūsdienās lielisks palīgs ir viedtālrunis. Tehnoloģiju un dažādu tiešsaistes komunikācijas un datu uzkrāšanas rīku straujā attīstība ir devusi jaunu grūdienu sabiedriskās zinātnes attīstībai. Mūsdienās ir daudz vieglāk savienot amatieru aktivitātes ar zinātniskās pētniecības infrastruktūru, arī paši amatieri var veidot kvalitatīvāku sabiedrisko zinātni ar pievienoto vērtību.

Latvijā darbojas vairākas nozīmīgas sabiedriskās zinātnes platformas. Redzamākais piemērs ir pirms 17 gadiem izveidotais dabas novērojumu portāls "Dabasdati.lv", ko uztur Latvijas Dabas fonds un Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Šajā platformā jebkurš var pievienot savus novērojumus par dabā sastopamajām sugām – kā augu, tā dzīvnieku –, norādot novērojuma vietu. Starp citu, ja abinieku un putnu gadījumā ir foto vai audioieraksts, ziņot iespējams arī, pašam sugu neatpazīstot. Būtiskākais, lai ir materiāls, kas apliecina sugas atrašanos noteiktā vietā dabā.

Tā, piemēram, pateicoties entuziastu vērībai, šogad pirmo reizi Latvijā tika novērots Bonelli ķauķītis (Phylloscopus bonelli). Šo putnu 19. maijā Bērzciemā, pārbaudot strazdu būrus kopā ar Valtu Jaunzemi, Viesturu Vīgantu, Anci Priednieci un Elzu Zacmani, sadzirdēja un arī ierakstīja Mārtiņš Briedis, kuram ar šo sugu ir pieredze no Šveices. Putns bija dziedājis un saucis apmēram 20 minūtes un tika apskatīts arī binoklī.

Pateicoties portālam, Latvijas gļotsēņu sarakstam nākušas klāt vairāk nekā 140 jaunas gļotsēņu sugas, lai arī no citiem avotiem iepriekš bija zināmas tikai 108 sugas. Latvijā nav profesionālu biologu, kas pētītu gļotsēnes, taču portāla gļotsēņu ziņotāji-amatieri tās pēta ļoti nopietni – pat pērk mikroskopus, lai pētītu paraudziņus, mēra gļotsēņu sporas un nosaka sugas, pasugas un varietātes.

Starp citu, arī tiešraidēs redzamo putnu ligzdu vērošana ir veids, kā līdzdarboties zinātnē, turklāt – neizejot no mājām. Piemēram, var sekot līdzi tam, kādu barību uz ligzdu atnes putns, un to fiksēt Dabasdati.lv forumā. Tiesa, putni nav vienīgie, kuru izdarībām var sekot līdzi tiešsaistē. Piemēram, Rīgas zoodārza Linneja divpirkstu sliņķu mītnē uzstādīta tiešraides kamera, kas visu diennakti ļauj vērot sliņķus Lūkasu un Leli, kā arī citus mītnes iemītniekus – šiverīgos Geldi kalimiko un dienvidu trīsjoslu bruņnešus.

Arī Latvijas Universitātes fakultātes aktīvi īsteno sabiedriskās zinātnes projektus dažādās jomās. Piemēram, Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes (EZTF) Ģeogrāfijas nodaļa regulāri organizē zibakcijas "Viena diena Latvijā" fenoloģisko datu vākšanai – iedzīvotāji visā Latvijas teritorijā vienlaikus fotografē kokus (ievas, bērzus, ābeles), lai pētītu klimata pārmaiņu ietekmi.

Mēs esam apkopojuši datus par vērtīgām vietnēm un lietotnēm, kur realizēt vēlmi kļūt par sabiedrisko zinātnieku un iesaistīties dabas pētīšanā un aizsardzībā, daloties ar saviem novērojumiem.