Vēl pirms 100 gadiem Pūzurgravā ganījās govis, auga lini un zēla lauksaimniecība. Pēcāk, 80. gadu beigās, graviņas tuvumā sabūvētas privātmājas, bet grava lēnām vai strauji, kā uz to skatās, aizaugusi ar krūmājiem. Līgas Aukšmukstas radi 1990. gados daļu Pūzurgravas ieguva privātīpašumā, pēc labākās sirdsapziņas teritoriju labiekārtoja, skaistumam uzpludinot dīķi, un vēlāk arī ierīkoja brīvdienu māju "Jaunkrastmaļi". Kā atzīst Līga, tajā brīdī, atkarojot teritoriju no krūmiem, neviens par retiem biotopiem un vērtīgām sugām nav īsti domājis.

Līga, strādādama "Jaunkrastmaļos" un rūpēdamās par Pūzurgravu, arvien vairāk sākusi vērot, kas gravā īsti aug, atrodas, ielido, un interesēties par dabas daudzveidību. Dodoties ekskursijā dabā un iepazīstoties ar dabas eksperti Agnesi Priedi, pavēries plašāks skats uz dabas aizsardzību, un nu bijis āķis lūpā noskaidrot, kas īsti atrodas un mitinās Pūzurgravā. Turklāt daudzveidīgāka kļuvusi arī "Jaunkrastmaļu" pagalma saimniekošana – vienveidīgo zaļo mauriņu vietā Līga iekopusi pļavmauriņus. "Mauriņu nemēslojot, bet pļaujot un novācot, ievācot sēklas un šur tur piesējot, vai nu no augsnes sēklu bankas izdīgst, vai arī putniņi un skudras atnes, un tad izaug burvīga pļaviņa. Tā apputeksnētājiem par prieku," stāsta Līga. Taču pļava un puķītes ir tikai viena maza daļa.

Pūzurgrava ir sena, veidojusies ledus laikmeta beigās un vēl senāk, un šādu vietu Latvijā upju krastos nav daudz. Ap kilometru garā grava pārsteidz ar iespaidīgām, vismaz 19 metrus augstām nogāzēm. Ar Līgas gādību regulāri izkopti aptuveni 3,5 hektāri teritorijas. Viens no vērtīgajiem biotopiem, kas atrodas Pūzurgravā, ir kaļķainie zāļu purvi.

Plašā gravas teritorija regulāri jākopj – pareizi jāpļauj, lai viens krasts neaizaug ar niedrēm, bet otrā labpatiktu dažādām sugām, kas tur jau aug. Nopļautās niedres arī jānovāc. "Visa biomasa, kas paliek uz zemes, rada to auglīgāku, kas nemaz nav vajadzīgs, ja vēlas, lai uzziedētu un augtu nabadzīgo, kaļķaino zāļu purvu augi. Nenovāktais apaugums rada tādu kā kūlas slāni, tādējādi apēnojot potenciālos dīdzējus, un tiem nepietiek saules gaismas," paskaidro Līga. Tas ir ļoti smagi, jo slapjā, purvainā vietā ar tehniku neiebraukt, visa pļaušana ir roku darbs, turklāt jāalgo strādnieks. Cik vien spēj, Līga rīko arī brīvprātīgo dabas draugu talkas, kas ir kaut neliels atspaids.

Otrs vērtīgais Pūzurgravas biotops ir avoti, kuri izgulsnē avotkaļķus. Pūzurgravā mazo avotiņu ir ka biezs, tāpēc arī pati grava ir ļoti mitra, purvaina un interesanta. Nekad nevar zināt, kur izsprauksies kāds jauns avotiņš! Avotu ūdenī pārkalcinējas sūnas, gliemežvāciņi, kociņi un lapas – viss, kas sakrīt tajos iekšā, kļūst par baltu, porainu akmeni. Tas uzaug augstāks, un veidojas miniatūras klintis. "Šopavasar bija atbraukuši avotu pētnieks Jānis Bikše un sūnu pētnieks Ansis Opmanis, un tad viņi visus avotus ielika datubāzē un smejoties tos nosauca par "Līgas staburadziņiem"," stāsta Līga.

"Tāds noteikti ir apakšā arī citviet zem sūnām, jo pie šiem paraugiem mēs tikām tāpēc, ka gribējām atjaunot ūdenskritumiņu uz avota, kurš izlēma aiziet savus ceļus. Avota ūdens ir ar augstu kalcija saturu, tāpēc nepilnos 10 gados ir izaudzis tāds šūnakmens. Bet tad mēs sapratām, ka neko nevar izdarīt, jo avota ūdeņi visu laiku maina savu plūšanas virzienu. Kad zemes poras aizaug ar šūnakmeni, ūdenim jāmeklē citi ceļi," saka Līga un rāda šūnakmeni.

Ar Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti Līga vienojusies – cik vien pašiem resursu pietiek, dažus avotus iztīra, lai tie būtu civilizētā gultnē. Savukārt "klejojošie" avoti pārvēršas par kaļķaino zāļu purviņu.

Pastaigas laikā pa Pūzurgravu Līga parāda arī vietu, kuru iemīlējis augs, kuram pēc teorijas šeit nemaz nevajadzētu augt. Izteikti mitrā, kaļķainā un saulainā vietā ik pavasari zaļo un ņipri aug aizsargājamie lakši. "Kāpēc netipiski? Jo lakši parasti aug nogāžu mežos un ēnainās vietās," stāsta Līga. Kad Slīteres nacionālā parka pārstāvji "Jaunkrastmaļos" vadījuši lekciju, arī atzinuši, ka ļoti dīvaini laksis izvēlējies sev vietu saulē.

Pateicoties tam, ka Pūzurgravā uzpludināts dīķis, te iemitinājies pat lielākais Latvijā sastopamais zirneklis – krasta medniekzirneklis, kurš ir arī aizsargājamo sugu sarakstā. Tāpat pie dīķa labprāt barojas skaistais zivju dzenītis un atlido aizsargājamā pelēkā cielava. Lai putniem un arī, piemēram, tauriņiem Pūzurgravā patiktu, Līga rūpīgi vēro un izvērtē, kā un ar kādām metodēm sugām palīdzēt. Piemēram, nopļaujot pļavas un visu novācot, tauriņu kļuvis mazāk – tātad jāatstāj kāds gabaliņš nenopļauts, īpaši ar nektāraugiem.

Nopļauto sienu kopā ar strādnieku vilkuši prom uz plēvēm, nedaudz padedzinājuši, lai viss nepaliek uz zemes. Viens no Līgas ieviestajiem risinājumiem ir siena zārdi – uz tiem sakrauta nopļautā zāle, lai tajās Pūzurgravas iemītnieki var pārziemot. "Pārvietojot sienu no kaudzes uz zārdu, pamanīju četras mazas ķirzaciņas, tāpēc atstāju mazliet siena zemē, lai tām ir, kur paslēpties," skaidro Līga. Un tā, pārcilājot dažādās vietās atstātās siena čupas, var atrast ne vien zalkšus, bet arī kādu māņlēcējpeli un citas sugas. Uz zemes gan pārāk daudz atstāt nevar, lai neieviešas gārsa.

Par vērtīgajiem augiem un aizsargājamajiem biotopiem, kā arī biotopu apsaimniekošanu Līga ļoti daudz mācās pašmācības ceļā, sadraudzējoties pasākumos un konsultējoties ar vides speciālistiem. "Nākotnē lielākie eksperti būs praktiķi," nosaka Līga. Viņa pārbauda praksē ieteikumus, vēro, vai tas strādā, ja ne, meklē citus variantus, lai neļautu gravā iedzīvoties, piemēram, latvānim vai zeltslotiņai. Vissvarīgākais gan esot pamanīt, lai nevēlamie augi neizzied, un likvidēt tos līdz ar saknēm.

Savukārt, lai gravā labāk iedzīvotos kāda reta un vērtīga suga, arī jānodarbojas ar vērošanu un praktiskiem paņēmieniem, piemēram, atstājot nenopļautu nogabalu un ļaujot augam noziedēt. Tā šobrīd Līga palīdz pļavas vilkmēlei, jo tas ir "sadarbības" augs tauriņam – skabiozes pļavraibenim. "Vienu tauriņu pamanīju, izlasīju par viņa dzīves ciklu, kā dzīvo, kur un kā pārziemo, – izrādās, kāpuriņa formā ierokas zemē līdz pat martam," stāsta Līga.

Viņa ar lielu interesi vēro un pamana indikatorsugas un citas vērtīgās sugas, tad domā, kā tām labāk palīdzēt. "Te ir laba sabiedrība – jaukta tipa biotops, kur aug gan meža sugas, gan mitru, sausu pļavu sugas," viņa skaidro. Ar Līgas gādību lielajā ziedēšanas laikā, kas visskaistākais ir maijā un jūnijā, Pūzurgravā pamanītas bezdelīgactiņas, purva dzeguzenes, kaļķaino purvu indikatorsuga – odu gimnadēnijas, Baltijas dzegužpirkstītes, purva attālenes, parastās kreimules, retais Devela grīslis un citi augi. Šeit patīk arī kukaiņiem – Līgai izdevies fiksēt fotogrāfijās arī Šrenka kameni un aizsargājamo blāvo briežvaboli.

Pūzurgravas sargātāja fiksējusi teju visas pamanītās sugas – viņa gan atzīst, ka reāli šeit ir vairāk, jo visas neatpazīst, taču fiksē, cik vien var. Piemēram, šeit pamanīta 91 putnu suga, no kurām četras ir aizsargājamas un gravā arī ligzdo. Jūnijā saskaitīta 21 dienas tauriņu suga, bet kopā ar naktstauriņiem to noteikti gravā ir krietni vairāk, ap 50.

līga īpaši priecājas, ka Pūzurgravas daudzveidību novērtē vides speciālisti un entuziasti, regulāri braucot šeit, lai paviesotos kādā seminārā. Tā iegūti paziņas, kuriem nekautrējoties var nosūtīt fotogrāfiju un pajautāt, lai palīdz atpazīt kādu tauriņu, graudzāli vai citu pamanīto sugu.

Lai gan Pūzurgrava atrodas "Natura 2000" īpaši aizsargājamajā teritorijā, tā ir Kandavas pilsētas daļa. Pilsētas teritorijās mikroliegumus nevar izveidot, jo tā ir neitrālā zona. Tas nedaudz ierobežo dalību dažādos dabas aizsardzības projektos, tomēr Līgā mīt cerība, ka atradīsies iespējas piesaistīt resursus Pūzurgravas bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai. Līgas mazais sapnis ir izveidot un uztaisīt informatīvo stendu par Pūzurgravu, lai par dabas vērtībām uzzina arī vienkāršais garāmgājējs. Bet lielais sapnis ir izveidot Pūzurgravas sugu sarakstu, lai gravas dažādība būtu fiksēta.