Vēl pirms 100 gadiem, kad Latvijas teritorijā zēla tradicionālā lauksaimniecība un lopkopība, ainavas bija lauku, ganību, pļavu un mežu pārpilnas. Lopi ganījās brīvā dabā, barojās dabiskajos zālājos un palīdzēja nodrošināt sugu daudzveidību. Mūsdienās dabiskās pļavas izzūd – tās aizaug vai arī tiek uzartas, lai audzētu kultūraugus.

Dabiskajās pļavās mēs varam lasīt vērtīgus ārstniecības augus. Tāpat varam ik gadu greznoties Līgo svētkos ar trejdeviņām jāņuzālēm. Pļavas nodrošina apputeksnēšanos – lai kukaiņi tajās varētu atpūsties, baroties no ziedaugiem, kā arī apputeksnēt ne vien pašus pļavas augus, bet arī tīrumos audzētos kultūraugus. Dabisko zālāju augsne ir ar lielu organiskās vielas saturu – atjaunojot pļavas, var atveseļot aramzemi. Bet koptas dabiskās pļavas ierobežo invazīvo sugu izplatību.

Lai dabiskās pļavas pastāvētu, tām nepieciešams palīdzēt – apsaimniekot nopļaujot vai noganot, jo tās savulaik veidojušās cilvēka, lopu un dabas mijiedarbībā. Pie dabisko pļavu atjaunošanas un saglabāšanas strādā arī Latvijas Dabas fonds (LDF), īstenojot dažādus projektus. Grūti apsaimniekojamās teritorijās jau kopš 2019. gada darbojas mobilais ganāmpulks ar Galovejas šķirnes liellopiem. Tāpat pļavu atjaunošanā iesaistās zemnieku saimniecības, izvēloties tradicionālas apsaimniekošanas metodes un regulāri pļavas pļaujot.

Ikviens var sniegt savu artavu dabisko pļavu saglabāšanā – iepazīt tās daudzveidību, saudzēt zālāju biotopus un atjaunot tos, kuri ir pašu saimniecības teritorijās. Katra zaudēta dabiskā pļava ir zaudētas tajā augošās sugas, kā arī citas, kas ar augiem mijiedarbojas, piemēram, kukaiņu.