Pirms dažiem gadiem uzdūros sludinājumam – lēti pārdod zemesgabalu netālu no manas dzīvesvietas. Lēcu uz velosipēda un pa aizaugušu meža ceļu nonācu dunduru labi apsargātā kārklu puduru daļēji pārņemtā laukā, cilvēku aizmirstā nostūrī.

Ar gaisā paceltām rokām iebrienot džungļiem līdzīgā pļavā, pēkšņi kaut kas paraustīja aiz bikšu staras. Zem kājām – mazā mārsila puduris uz smilšaina ciņa, mazs ēterisko eļļu sūklis, kas dīvainā veidā izdzīvojis šajā agresīvu augu ekspansijas ballītē. Un blakus starp suņuburkšķiem vējā nošūpojās baltās lielo vīgriežu galvas. Man ar šiem diviem vēstītājiem pietika, lai noprastu šīs pļavas patieso identitāti – džungļos apslēpti dārgumi! Tā es iedvesmots spiedu roku māklerim, kurš atvieglots tika vaļā no bezvērtīgā, pārmitrā zemes pleķa bez piebraucamā ceļa.

Nekādu plānu, kas sniegtos tālāk par mārsila tējas ievākšanu, nebija. Pavasarī sarunāju apauguma tīrītājus, kas no zemes virsas aizslaucīja visus krūmus un paķēra līdzi arī dažus aizmirstības gados grāvmalā krietni nobriedušos kokus, ko būtu vēlējies saglabāt. Dabā šīs aktivitātes nepalika bez ievērības, jo visus turpmākos gadus par tiesībām pārņemt pļavu cīnījās labākie kārklu advokāti, kādi redzēti. Ar ātrumu vismaz metrs gadā krūmu atvases kā adatas uz eža muguras nosēja labu daļu pļavas.

Pienāca arī pirmā pļaušanas reize. Uzrunātais traktorists, pesimistiski raudzīdamies apaugumā, bija paspējis apmest tikai nelielu loku, kad pļaujmašīnai zobos iesprūda veco ganību drāšu kumšķi. Saērcināts un šķendēdamies, pļāvējs aizbrauca. Nākamais bija cerīgāks, lai gan traktors – mazāks un necilāks. Beidzās slikti – attapās līdz spoguļiem bebru izveidotā bedrē pļavas vidū, motoram bezpalīdzīgi rūcot. Sekotājs apcirpa tikai zāļu galus, pa pļavu traktoru vadīdams kā dāmu ar piepaceltiem svārkiem – ar augstu paceltu pļaušanas iekārtu. Ar katru nākamo pļāvēju veicās nedaudz labāk, kamēr izdevās pļavu vairāk vai mazāk savaldīt.

Bija pagājuši pāris gadi kopš zemesgabala iegādes, kad devos turp apmeklējumam netipiskā laikā – jūlijā. Parasti braucu tikai divreiz gadā: ikpavasara atvašu karos, bruņojies ar trimmeri, kā arī aplūkot pļāvēja veikumu, zaļajai sezonai noslēdzoties. Iebridu pļavā no citas puses un pēkšņi nokļuvu brīnuma varā. Visapkārt pletās savvaļas orhideju lauki. Simtiem un tūkstošiem purva dzeguzeņu, augstākas un zemākas, staipīja ziediem apkarinātos kaklus pretī vasaras pilnbrieda debesīm. Traktora iebrauktās risēs, niedrēm pārņemtā stūrī – tās bija visur. Ne reizi vien, un arī pats savā sētsvidū biju sastapis visiem zināmās Baltijas dzegužpirkstītes vai naktsviljoles, nu, pa kādai, bet kam šādam nebiju gatavs.

Kad tas atkārtojās nākamajā gadā, neturēju ziņu par uzietajiem dārgumiem pie sevis, bet sazinājos ar Dabas aizsardzības pārvaldi, kas uz pļavu atsūtīja savu ekspertu. Izrādījās, šī cilvēku, govju un traktoru ilgi neskartā teritorija dabai ir kaut ko vērta.

Šādas pļavas Latvijā ir retums. Lielākās platībās tādas sastopamas Ķemeru nacionālajā parkā, bet, piemēram, Latgales pusē esot tikai pavisam kripatiņa. Citviet augu sugu dažādību noplicinājusi meliorācija, bet šeit, kur pārplūšanai var sekot izkalšana un otrādi, acīmredzot tā nav ierīkota vai sen nedarbojas. Tā kā pļava ir daļēji periodiski applūstoša, te līdzās mīt gan mitrumu mīlošas, gan sausumu paģērošas augu sugas. Te pavasaros no mitras pavasara ūdeņus uzkrājošas ieplakas tuvīnajā mežā izlaužas maza tērcīte, kas cauri pļavai aizlīkumo uz grāvi. Tāpēc blakus purva dzeguzenēm vēsā mierā trīsuļo sausumu mīlošie vizuļi.

Jaunais pļavas statuss lika būt daudz vērīgākam. Izrādījās, ka šurp atmīties vērts biežāk. Maijā te lielā skaitā sazeļ sviesta pikas jeb Eiropas saulpurenes. Tad arī pirmais orhideju dzimtas iznāciens, kad uzzied bruņcepuru dzegužpuķu pulciņš. To ziedi atgādina mazus karavīriņus. Pamanīju arī reto bezdelīgactiņu, gaiļbiksītes smalko radinieci, tiesa – vienu vienīgu reizi, un viss. Savukārt, esot pļavā ap Jāņu laiku, kuplā pulkā var sastapt pavisam nelielo un neparasto papardīti – čūskmēlīti. Visās malās, apliecinot zālāja vērtību, zeļ biodaudzveidības vēstneses ziemeļu madaras caurspīdīgās kupenas. Augustā, kad orhideju dejas norimst, daba pļavai pārvelk dzeltenus aizkarus – ir laiks ne visiem pazīstamās vītolu staģes krāšņajam uznācienam.

Viens uz brīdi dominējošs ziedētājs pļavā nomaina citu, brīžiem saplūstot krāsainā puķu segā, un tā gadu no gada. No sugu daudzveidības viedokļa tikpat vērtīgas kā krāšņi ziedošie augi ir arī, piemēram, retāk sastopamas graudzāles un grīšļi. Var šķist, ka šī dabas iedibinātā kārtība ir un būs nemainīga, taču tā domāt ir iluzori. Kā daudzas ilgstoši pamestas pļavas, arī šo cenšas iekarot Kanādas zeltgalvīte, tāpat agresīvā slotiņu ciesa, kas aizslauka citas sugas savā ceļā, un virsū mācas arī neatkāpīgais niedru lauks. Cerību rada zvaguļu nobriedušo pogaļu graboņa šur un tur vasaras otrajā pusē. Šie augi ir pusparazīti, tātad noderīgi pļavas attīrīšanai no dažiem invazīvajiem liekēžiem, bet acīmredzot ar dabas mātes ieročiem vien nepietiek.

Laikus jānopļauj un jānovāc zāle, lai kūlas slānis pūstot nebaro tos augus, kuri atņem vietu daudzveidības himnas dziedātājiem. Piemēram, suņuburkšķis zied skaistām mežģīnēm, bet rīkojas nežēlīgi, izplatoties nomīdams bezdelīgactiņas un ikvienu citu, kas pagadās ceļā.

Augu sugām bagāta pļava ir liela dāvana, kuru nevar ne nopirkt, ne radīt no jauna, ja vien tam pacietīgi nevelta pūles daudzu gadu garumā. Un – kur daudz augu sugu, tur bagātīgāks klāsts arī kukaiņu, tostarp dažādu tauriņu, kas piesaistīti konkrētam augam. Savukārt kukaiņiem seko putni. Daudzveidība – no augsnes līdz debesīm.

Pierīgas pļava, kas rūpes par sevi cerīgi ielikusi manās rokās, platības ziņā ir pavisam neliels paraugs bagātībām, kas līdz ar lauksaimniecības industrializāciju slīd laukā no mūsu pirkstiem. Pārsimt metru attālumā ik gadu zeļ kukurūzu lauks, kas pavasarī tiek nomēslots ar sintētiskajiem minerālmēsliem un vasaras gaitā to rūpīgi pārmēra traktors ar pesticīdu smidzināšanas iekārtu, pamatīgi kontrastējot ar dabas daudzveidības orģijām netālajā pļavā.

Dažkārt rūpēm par dabiska zālāja uzturēšanu nav racionāla pamata, tas ir dārgs (bet cēls un skaists!) hobijs. Varbūt ne katrs to ir spējīgs piedzīvot, tomēr nekur citur nevar gūt tādu iekšējo pārdzīvojumu, kāds nevilšus pārņem savvaļas orhideju audzes vidū vai, noliecot vaigu pie zemes, lai sasveicinātos ar "ziedošo" papardi – čūskmēlīti. Biežāk dzirdēts vārdu salikums “meža terapija”, taču līdzīgas sajūtas iespējams piedzīvot arī pļavā.

Labi, ka dažviet notiek pretējs process, pateicoties atbalsta stimuliem un gādīgiem saimniekiem, kas prot novērtēt to, kas pļavas dārgumu lādē. Vienlaikus tā ir liela atbildība saimniekam – noturēt šo daudzveidības dāvanu un uzturēšanas nastu vienlaikus. Kā nekā bioloģiskās daudzveidības vērtību aprēķināt grūtāk par nokultiem graudiem.