Raugoties uz Latvijas ainavu, šogad jau ir atklāts ap pussimts jaunu sugu. To nosaukumu lasīšana vien izvēršas poētiskā piedzīvojumā. Te ir zālāju laupītājblakts, leoparda vilkpienaine, bangu pīle, izlaistā padzelksnīte, vidējais ragansviests, īskāju čūskaine, sveķainā samtpiene, pušķīšu podzīte, parastā avotkrese, pelējumgrauzis. Pasaules mērogā zinātnieki ik gadu atklāj vairāk nekā 10 000 jaunu sugu, lēšot, ka puse no tām visbiežāk tieši to izmēra dēļ ir kukaiņi.

Jaunu sugu noteikšanā liels palīgs ir arī tehnoloģijas, kas laika gaitā ir kļuvušas aizvien smalkākas, ļaujot zinātniekiem ieraudzīt sīkākās atšķirības. Tieši Latvijā entomologs Uģis Piterāns 2020. gadā ir atklājis Eiropā mazāko vaboli – spalvspārnīti –, kura bez mikroskopa palīdzības ir teju nesaskatāma, jo ir vien 0,5 milimetrus gara un 0,1 milimetru plata. Taču tas nebūt nenozīmē, ka suga Latvijas dabā ienākusi nupat. Tikpat labi tā varēja dzīvot šeit jau tūkstošiem gadu. Sugas atklāšana bija iespējama, jo mikroskopā izpētīta šai sugai raksturīgā dzīvotne – ieliektās cietpiepes gabaliņi.

Entomologs spriež, ka 21. gadsimtā kukaiņu un bezmugurkaulnieku fauna ir strauji mainījusies. Starp sugām, ko varam uzskatīt par jaunpienācējiem, ir vismaz pāris simti sugu. Daļa ar laiku kļūst par bieži sastopamām. Taču, piemēram, spārēm jaunas sugas Latvijai faktiski var konstatēt tikai tādas, kuru izplatības areāli Latviju sasnieguši tikai nesen, pēdējos trīs līdz piecos gados.

Ne tikai tehnoloģiju asredzība binokļos un fototehnikā, bet arī putnu vērotāju azarts un neatlaidība nes jaunus atklājumus putnu pasaulē. Šogad pirmo reizi Latvijā novērots Bonelli ķauķītis Engures novadā, garkāju klijāns Ilūkstes pusē, bangu pīle Kolkasragā un taigas čipste Liepājā.

Taču, kā skaidro ornitologs Ainārs Auniņš, vairums no pēdējā laikā konstatētajām jaunajām putnu sugām ir un arī, visticamāk, paliks vien maldu viesi Latvijā: "Daudzas no mūsu pēdējo gadu jaunajām sugām Somijā, Zviedrijā un citās valstīs ar lielāku putnu vērotāju skaitu ir konstatētas jau daudz senāk un lielākā skaitā. Tikai nedaudzas jaunās putnu sugas Latvijā varam saistīt ar kādu noteiktu tendenci, piemēram, ar klimata pārmaiņām."

Taujāts, kad varam apgalvot, ka kāda no jaunajām sugām kļūst par raksturīgu vietējai faunai, Auniņš, kurš ir arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas vadītājs, teic, ka atbilde nav tik vienkārša. Piemēram, lai arī melnās puskuitalas ligzdošana Latvijā pirmoreiz konstatēta 1929. gadā, jau pēckara gados tā uzskatīta par "pilntiesīgu" vietējo sugu. Savukārt parastais fazāns daudzās Eiropas valstīs savvaļā sastopams jau gadsimtiem un pat iekļauts vietējās faunas sarakstos, tomēr par raksturīgu vietējai faunai to neuzskata, jo suga cilvēka ievesta.

"Viena lieta ir sugas iekļaušana attiecīgās valsts faunas sarakstā – tam pietiek, ka suga valstī ir konstatēta savvaļā. Otra lieta – suga attiecīgajā teritorijā vairojas un uztur ilgtspējīgu populāciju. Taču to visu dara arī invazīvās sugas, ko neuzskatām par vietējai faunai raksturīgām. Taču mums ir arī putnu sugas, kas šeit nevairojas, bet tās tomēr uzskatām par faunai raksturīgām, piemēram, caurceļotāji. Te kritērijs būtu sastapšanas regularitāte noteiktā sezonā – tā konkrētās putnu sugas nošķir no nejaušiem maldu viesiem. Suga var būt reti sastopama, bet regulāri," skaidro ornitologs.

Taču par svarīgāko priekšnoteikumu tam, lai jaunas sugas varētu atklāt, ir pētnieku aktivitāte un arī to skaits.

Aplēses par to, cik daudz sugu vēl nepazīstam, sasniedz pat 80%. Zinātnē uzskata, ka daudzas vēl neatklātās sugas ir tur, kur cilvēkam ir sarežģīti nokļūt. Piemēram, pasaules ūdeņos, to dzelmēs, valstīs, kur politisku kontekstu dēļ zinātne aktīvi nedarbojas. Taču jaunatklāšanai ne vienmēr jānotiek tālākajos nostūros un dzīlēs, tas ir iespējams arī pilsētā. Entomologa šī gada atklājumu sarakstā ir jau pulciņš jaunu sugu, turklāt daļa no tām uzieta galvaspilsētā.

Piepjēdis, visticamāk, klasificējams kā pašmāju suga, kas līdz tam nav tikusi pamanīta. Atradums vasaras vidū lapkoku mežā Jumpravas apkaimē uz vēja nogāztas, dobumainas liepas stumbra iezīmē ne tikai jaunu sugu, bet arī jaunu vaboļu dzimtu (Biphyllidea) Latvijā. Turpretī mīkstblakti, kas augusta nogalē atrasta galvaspilsētas skvērā iepretim Kongresu namam, un ložņvaboli, kas atrasta Rīgā Vašingtona laukumā, nokratot no zema liepas zara, varam uzskatīt par nesenām ienācējām, turklāt pašreiz vistālāk uz ziemeļiem novērotām šo sugu pārstāvēm, jo pamatā tās ir sastopamas uz Dienvidiem no Latvijas.

Zinātniskās ekspedīcijās dodas Latvijas Nacionālā dabas muzeja speciālisti. Šovasar botāniķe Laura Grīnberga jaunu sugu uzgājusi, apsekojot cilvēku ietekmētas teritorijas. Rīgā, Skanstes apkārtnē, ilgstoši rūpnieciski izmantotā teritorijā, netālu no dzelzceļa konstatēta jauna Latvijā reti sastopamo brūnkāšu suga – dzeltenā brūnkāte. Tā parazitē uz tauriņziežu dzimtas augiem, piemēram, uz lucernu sugām. Tālab precīzai sugas noteikšanai ir svarīgs arī šī auga saimniekaugs. Polijā izpētīts, ka dzeltenās brūnkātes izplatību veicina augsnes piesārņojums ar smagajiem metāliem.

Šis gads gļotsēņu cienītājiem ir nācis gan ar daudziem atklājumiem, gan arī ar starptautisku lepnumu. Dabas ekspertes un kaislīgas gļotsēņu pazinējas Julitas Klušas 2023. gadā Ķemeru Nacionālajā parkā uzietā, līdz tam neaprakstītā gļotsēne nu jau ieguvusi eksotisku nosaukumu. Tagad līdzās citām, pasaulē jau zināmajām vilkpienainēm – trūcīgajai, leoparda, bedrainajai, plankumainajai, gandrīzsajaucamajai, medainajai, dzintarainajai – zinātnē savu vietu pirmo reizi ir atradusi arī Latvijā atklātā persiku vilkpienaine.

Vaskulāro augu jomā varam lepoties ar Cēsu apkaimē jaunatklāto parasto avotkresi. Lai gan tā ir tikusi minēta jau 18. gadsimta botānikas literatūrā, atradnes līdz šim nebija norādītas.

Šogad klāt nācis arī jauns ķērpis – pušķīšu podzīte –, kas, atgādinot vizuāli mazas podziņas, atrasta Ludzas pusē uz sūnu un augu atliekām. Šogad atrasts arī nepilns desmits jaunu sēņu sugu, tostarp vairākas lihenofīlās sēnes jeb sēnes, kas specializējas dzīvei uz ķērpjiem. Dažām no tām pagaidām ir vēl tikai latīniskais nosaukums.

Taču priekam par to, ka daudzas sugas vēl neesam uzgājuši un nosaukuši cilvēka izvēlētos vārdos, pamata īsti nav. Dabas daudzveidībai sarūkot, izzūd pat tās sugas, kuras cilvēks vēl nemaz nav paguvis atklāt citiem. Katrai sugai dabā ir sava loma – kādai izzūdot, tas ietekmē plašāku ekosistēmu. To, kāds ir sugu stāvoklis, ko saredz zinātnieki, pavisam drīz uzzināsim visi, jo pašreiz noris pēdējie darbi pie jaunās Latvijas Sarkanās grāmatas.

Kad sugu varam dēvēt jau par izzudušu? Starptautiskās dabas aizsardzības savienības vadlīnijas norāda, ka sugu par izzudušu var uzskatīt tad, ja tai raksturīgā dzīvotnē visā tās vēsturiskajā izplatības areālā neviens sugas īpatnis, apzināti to meklējot, nav reģistrēts. "Vai baltirbi varam uzskatīt par izzudušu Latvijā?" vaicā Auniņš. "Īsti nevaram, jo mums nav bijuši mērķtiecīgi pētījumi Latvijas austrumdaļas purvos. Iespējams, šī suga tiešām ir jau izzudusi, bet apgalvot to nevaram, jo nav izdarīts skrupulozs mājasdarbs."

Turpretī, piemēram, Ziemeļamerikā baltknābja dzilnu var uzskatīt par izzudušu, jo ir bijuši daudzi mēģinājumi to atrast noteiktās tai raksturīgās dzīvotnēs, izmantojot gan automātiskās kameras, gan skaņu ierakstītājus, taču viss bijis nesekmīgi.

Palīdzēt dabaszinātniekiem atklāt jaunas sugas var ikviens, pat nepazīstot nevienu no tām. Atliek doties dabā vai rūpīgāk ielūkoties mājokļa nostūros, nofotografēt redzamo īpatni – augu vai dzīvnieku – un reģistrēt šo novērojumu portālā Dabasdati.lv. Nonākot tur, palīgā nāks jomas zinātāji, kas noteiks novēroto sugu. Ieguvēji būs visi – gan novērotāji, iemācoties pazīt sev līdzās mītošās sugas, gan zinātnieki, izzinot konkrēto sugu sastopamību Latvijā un veiksmes gadījumā atklājot jaunu sugu.