Mazliet vairāk nekā pusi mūsu valsts klāj meži, kuros var atrast vairāk nekā 30 vietējo koku sugu. Pēc augšanas apstākļiem un atbilstoši meža tipoloģijai Latvijas teritorijā sastopami 23 dažādi meža tipi. Dabā netālu vienu no otras varam redzēt diametrāli pretējas audzes – gan tādas, kas veidojušās pavisam nabadzīgās augsnēs, gan arī kuplas mežaudzes, kurās augsne bagātīgi nodrošinājusi ar visu nepieciešamo. Šie pretstati ir Latvijas meža unikālā iezīme. "Meža nogabalu robežas dabā faktiski ir arī kā indikators bioloģiskajai un sugu daudzveidībai konkrēta biotopa vai mežaudzes līmenī, un katra mežaudze ir atšķirīga, līdz ar to – īpaša," saka Abizārs.

"Mežu audzē ilgtermiņā, un jebkura mežsaimnieka skats domās un darbos sniedzas nākotnē. Vēsturiski jau ir ieguldīts liels darbs, lai mūsu mežs kļūtu labāks, bet ar to nekas nebeidzas – arī šodien ir jāturpina par mežu rūpēties un piekopt labās saimniekošanas prakses. Piemēram, ļoti svarīga ir augsnes mitruma līdzsvarošana. Vienkārši runājot – grāvju rakšana un uzturēšana labā stāvoklī. Tas nepieciešams, lai veicinātu ūdens kustību un liekā ūdens novadīšanu, tādējādi uzlabojot augšanas apstākļus kokaudzei. Piemēram, aizvadītā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados aktīvi sākās meliorācijas darbi, lai pasargātu mežus no pārpurvošanās, un to turpina darīt arī šodien. Pareiza augsnes piesātināšana ar skābekli uzlabo tās struktūru, apstākļus koku saknēm, ūdens apriti, un ir viens no svarīgākajiem darbiem," skaidro eksperts.

Savukārt pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados uzsāka meža selekciju, kuras pienesumu mūsdienās jau var redzēt. Zinātne palīdzējusi izveidot vitālākas, pret dažādiem ārējiem faktoriem noturīgākas un ražīgākas mežaudzes.

Cilvēki mūsdienās vairāk dzīvo pilsētās, mūsu ikdienu pārvalda tehnoloģijas, un zināmā mērā esam norobežojušies no dabas un meža. Ir krietni mazinājusies atkarība no dabas resursiem tādā izpratnē, ka vairs nav jāiet uz mežu pēc kurināmā vai iegūt pārtiku, kas, protams, nav nekas slikts, taču tajā pašā laikā cilvēkiem veidojas nedaudz citāda izpratne ne tikai par dabiskajiem procesiem, bet dzīvi mežā kopumā. Likumsakarīgi – var rasties jautājumi, kāpēc kaut kas tiek darīts tieši tā un ne citādi.

"Kas attiecas uz meža apsaimniekošanu, ir ļoti daudz un dažādu darbu. Koku zāģēšana, kad tie jau izaudzēti, ir audzēšanas noslēdzošā fāze, jo mērķis ir sasniegts, bet ar to nekas nebeidzas. Tālāk seko augsnes sagatavošana, jaunā meža stādīšana, aizsardzība no dzīvniekiem un kaitēkļiem, kopšana, retināšana un tā tālāk. Protams, pamanāmākās ir tieši izmaiņas ainavā, kad koki tiek nozāģēti, un tas raisa dažādas emocijas, taču jāsaprot, ka mežsaimniecībā ražas novākšana ir ļoti skaidri saprotama un pamatota darba fāze, gūstot augļus no ieguldītā darba. Tukšums jau nekad nepaliek – vietā nāk jauns mežs," skaidro Abizārs.