Jautājums vien ir, kā dabiski slinko cilvēku motivēt nemest bioatkritumus vienkārši atkritumu kastē.

Manas vislabākās attiecības ar kompostu sākās pirms vairākiem gadiem, kad, dzīvojot gandrīz lauku mājā Pierīgā, radās vajadzība un iespēja no jauna iekārtot virtuvi. Sirojumos pa vizuālo ideju krātuvēm tīmeklī manu uzmanību piesaistīja interesanti komposta veidošanas risinājumi, par kuriem līdz tam nebiju aizdomājusies.

Piemēram, mizas un kafijas biezumus ierasti krājam spainītī, kas stāv skapītī zem izlietnes un nedaudz ož. Inovācija bija ierīkot virtuves darba virsmā, vēlams, izlietnes tuvumā, iegremdējamu komposta spaini ar vāku. Noskalo burkānu, nocel tvertnes vāku, iemizo uzreiz tieši iekšā ergonomiskā augstumā esošā tvertnē, uzliec vāku, lieta darīta. Ne zemu jāliecas, ne kas jāslauka! Pārsteidzošākais izrādījās, ka šādu ērtu komplektu ar visu iegremdējamo spaini, rokturi izcelšanai un ar virsmu vienā līmenī esošu vāku varēja iegādāties kādā no pašmāju virtuves furnitūras veikaliem, lai gan biju jau apsvērusi dažādus "dari pats" risinājumus.

Entuziasma līmeni pret dažādiem kompostēšanas risinājumiem nosaka ne vien pašas sistēmas ērtums, bet arī kompostētāju dzīves vieta un veids. Privātmāju iemītniekiem ieguvumi ir pavisam konkrēti – vispirms jau atkritumu apmēra samazinājums, kas atspoguļojas rēķinā tiešāk nekā pilsētniekiem daudzdzīvokļu namos. Ja turklāt šis tas tiek audzēts, komposts būs izcils zemes ielabotājs un mēslošanas līdzeklis.

Par nogatavojušos kompostu priecāsies jebkura dobe, to var iestrādāt augsnē vai uzklāt kā mulču, nostādināt ūdenī, iegūstot "komposta tēju", piemēram, telpaugu barošanai.

Esmu novērojusi, ka ar komposta veidošanu un vērošanu dabiski aizraujas bērni, ja tiem izstāsta, kādā veidā burkāna miza var palīdzēt izaugt kaut kam jaunam un cik forši ir atkritumus laist atpakaļ apritē kopumā. Katra nākamā paaudze aizvien mazāk spēs par to nedomāt.

Taču, lai kompostēšanas ceļā iegūtais materiāls būtu ne tikai līdzeklis atkritumu samazināšanai, bet arī tālāk izmantojams resurss, jāņem vērā daži tā veidošanas principi. Pirmkārt, komposta tvertnē vai kaudzē jākombinē "slapjās" un "sausās" frakcijas.

Pie pirmajām pieder virtuves atkritumi, kafijas un tējas biezumi, vāzē novītušas puķes, izravētas nezāles (ja nav sēklu), arī svaigi pļauta zāle. Pie otrajām – sagrābtās koku lapas, mizas vai zariņi, siens, salmi, nebalināts papīrs, kas nav pelnījis atdusas vietu papīra konteinerā, un tamlīdzīgi. Mitrās un sausās sastāvdaļas jāliek pamīšus, jāpielūko mitruma daudzums, jo pārāk sauss materiāls nekompostēsies, bet slapja žļurga smakos.

Ideāli, ja komposta vietu var pēc vajadzības pārklāt ar vāku un pārjaukt, lai gaisa klātbūtnē procesi norit ātrāk. Pārsegs un tvertne ar sienām palīdzēs arī pret nelūgtiem ciemiņiem – grauzējiem, vārnām un mājdzīvniekiem.

Tāpat nekompostēsies tūju zari un kur nu vēl vienreizlietojamie trauki (jo ar plastmasas pārklājumu) vai izlietotās autiņbiksītes. Savukārt pa kādai citrusaugļu mizai, plūmju kauliņam vai skujkoku zaram komposts tīri labi integrēs, ja tie nebūs pārmērīgā daudzumā. Tā kā process rit samērā lēni, ieteicams ieviest vismaz divus nodalījumus, tos piepildot pēc kārtas un ļaujot nogatavoties.

Kompostam pilsētnieku dzīvokļos ir spēkā mazliet citi spēles noteikumi – gan attiecībā uz veidošanu un uzglabāšanu, gan izmantošanas iespējām. Komposta kaudze lauku sētā ir gandrīz pašsaprotama, taču itin viegli to veikt arī urbānajā vidē, un lielākais traucēklis ir vien pašu domāšana. Atkal – ērta sistēma palīdzēs veidot noturīgu ieradumu. Var iekārtot jau minēto virsmā iegremdēto tvertni vai vienkārši kādu toverīti ar vāku, ko regulāri iztukšot bioloģiski noārdāmo atkritumu konteinerā, turpat droši var izmest arī bioplastmasas maisā sakrātus virtuves atkritumus. Brūnais konteiners tālāk mēros ceļu uz speciālu pārstrādes kompleksu ar fermentācijas tuneļiem un bioreaktoru. Tur atkritumi, kas dabā sadalītos gada vai pat vairāku laikā, tiek pārstrādāti dažos mēnešos. Šis process atšķiras no mājkompostēšanas, un tajā rodas gāze, ko izmanto enerģijas ražošanai, piemēram, Getliņu dārzeņu siltumnīcu apsildīšanai ziemā. Pāri joprojām paliek komposts, taču vismaz Rīgas gadījumā substrāts nenonāk dārzos, to izmanto nešķiroto atkritumu nosegšanai tupat poligonā. Pateicoties industriālajai pārstrādei, pilsētas komposts būs iecietīgs arī pret gaļas un zivju atlikumiem, citrusu mizām un nešķidriem piena produktiem.

Cits līmenis pārtikas atkritumu un augu atlieku apsaimniekošanā būs vermikomposts – tas notiek ar slieku līdzdalību, tās var uztvert kā mazus mājdzīvnieciņus. Ir iegādājamas īpašas vairākstāvu tvertnes dažādos izmēros, un zinātāji stāsta, ka nedz smakas rodas, nedz kustoņi lien pa māju. Toties var tikt pie ļoti vērtīgā humusa jeb slieku komposta. Par to sajūsmā būs telpaugi, zaļumi uz palodzes vai pagalma puķudobe.

Atkritumu šķirošana un maksimāla pārstrāde nav vien individuāla izvēle, to regulē vairāki normatīvie akti. Eiropas direktīva nosaka, ka jau pēc 10 gadiem poligonos vienkārši noglabāto sadzīves atkritumu daudzums drīkstēs būt vien 10 % no visiem radītajiem šādiem atkritumiem. Ko darīt ar pārējiem 90 %, ko saražojam? Pārstrādāt pēc piederības!
Tikmēr Valsts kontrole revīzijā secinājusi, ka Latvijā ap 40 % sadzīves atkritumu patiesībā būtu kompostējami, tā ka aprites ekonomikas potenciāls ir liels, tāpat arī bioatkritumu pārstrādei izbūvēto kompleksu jaudas. Rīgā jau vairāk nekā gadu saistošie noteikumi paredz, ka brūnajam konteineram obligāti jāatrodas pie tām mājām, kurās dzīvokļu skaits pārsniedz desmit.

Taču ieguvums, neliekot kompostējamus atkritumus kopā ar citiem, būs ne tikai likumpaklausīga pilsoņa apziņa. Par brūnā konteinera izvešanu noteikta arī samazināta maksa – atkarībā no apsaimniekotāja 40 % līdz pat 60 % atlaide, salīdzinot ar nešķirotajiem atkritumiem.

Lai arī no kompostēšanas ir dažādi vairāk un mazāk taustāmi ieguvumi, stāsts ir arī par pasaules uztveri un savas rīcības seku apzināšanos. Mēs nevaram ignorēt aiz sevis atstāto, tāpēc vērtīgi apzināties, ka komposts ir veids, kā pietiekami vienkārši, efektīvi un bieži ar pavisam maziem ieguldījumiem lineāro patērētāja "pērc–lieto–izmet" trajektoriju pārvērst "izaudzē–apēd–kompostē–izaudzē atkal" spirālē.