Mala parasti tiek uztverta kā robeža, kas šķir "divi pasaules", sakot dzejnieka Plūdoņa vārdiem. Un tomēr malai nav tikai šķīrējtiesneša loma. Mala gan dabiskajā, gan urbānajā vidē ir atsevišķa pārejas zona jeb ekotons ar savu vērtību. Ja tā padomā – tieši jūras malā ir tik labi pastaigāties, meklēt dzintarus, gliemežvākus, laimes akmentiņus un brīnīties par miljoniem mārīšu. Mežmalas piesaulītē ir tik jauki lasīt meža zemenes, bet ceļmalās – piestāt un saplūkt vasaras puķes.

"Pamatideja bija vienkārši pastāstīt, parādīt, kāda nozīme ir malām no ekoloģijas viedokļa, – malas ir vieta, kur vairākas ekosistēmas pāriet viena otrā un veidojas tāda kā speciālā zona, kurā ir kaut kas no vienas ekosistēmas, kaut kas – no otras, bet nereti arī kas pavisam īpašs, raksturīgs tikai šai pārejas zonai," stāsta botāniķe, Latvijas Dabas fonda padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova. "Bet lielais iemesls ir tāds, ka mūsdienās daudzkārt šīs pārejas ir pārāk krasas, ekosistēmas tiek pārāk strikti nodalītas. Vēsturiski ainava bija plūdenāka, pāreja no vienas sistēmas uz otru bija līganāka – notika lopu pārdzīšana, lauku apsaimniekošanā tika izmantots roku darbs un zirgspēks, sēklas un arī dzīvās radības dabiski pārvietojās ainavā. Mūsdienās ir viena dabiskā pļava, tad pēc pieciem kilometriem – otrā ciema galā – cita, bet ir milzīgs intensīvās lauksaimniecības lauks pa vidu, pie kura sākas saimnieciskais mežs. To sauc par biotopu jeb dzīvotņu fragmentāciju. Un tieši malas ir tādi kā koridori, pa kuriem joprojām šī spontānā sugu kustība var notikt. Mūsdienās malas kļuvušas par patvēruma vietu ļoti daudzām sugām."

Botāniķe min piemēru par visiem tik mīļajām magonēm un rudzupuķēm, kas īstenībā ir lauku nezāles. Šobrīd, kad lauki tiek apstrādāti ar augu aizsardzības līdzekļiem, tostarp herbicīdiem, kas ierobežo nezāles, tām atliek patverties lauku un ceļa malās, kurās šie līdzekļi tiek lietoti mazāk. Tāpat arī dzīvajām radībām, kad notiek lauku apsaimniekošana, ir iespēja sprukt uz grāvmalām, uz laukmalēm, kurām senlaikos taču bija pat īpašs, nu jau piemirsts vārds – eža, ar ko apzīmēja ne tikai robežu starp īpašumiem, bet arī zālāja joslu starp laukiem.

Malas gan atdala ekosistēmas, gan vienlaikus arī telpiski savieno. Latvijā malas ir maz pētītas un pagaidām vēl netiek apzinātas, bet, piemēram, Zviedrijā norisinājies projekts, kur ceļmalas nokartētas, konkrēti atzīmējot, cik kurā posmā šī mala ir vērtīga: "Latvija pagaidām ir vēl mazlietiņ labākā situācijā nekā Rietumeiropas valstis, mums nav kāda atsevišķa mala jāpasludina par mikroliegumu, tomēr tam diezgan strauji tuvojamies. Mums būtu jāsāk apzināt un kartēt šos ekoloģiskos koridorus – dažāda veida malas – un apzināt to vērtību. Vairākas no mūsdienās reti sastopamām sugām, piemēram, bezdelīgactiņa, var augt grāvmalās, kur iztek avoti. Un nekur citur apkārt tā nebūs novērojama."

LDF eksperte uzsver, ka malas sniedz daudzus ekosistēmu pakalpojumus – ūdensmala pasargā no krastu erozijas, grāvmales lielo lauku malās lielā mērā efektīvi uztver augu apstrādes līdzekļu un barības vielu radīto piesārņojumu, mazinot to nonākšanu upēs un jūrā. "Zaļo malu" koncepciju veiksmīgi izmanto sūkļpilsētu veidošanai – īpaši veidotas, tās pilsētvidē novada lieko ūdeni, filtrē to, atsvaidzina gaisu, bagātina vidi. Dzīvžogi aizsargā gan no vēja, trokšņa un putekļiem, gan nelūgtiem ciemiņiem (patiesībā dzīvžogi ir tik bagāta ekosistēma, ka vēl nemaz visas funkcijas un procesi nav izpētīti). Koku rindām lauku ceļu malās jeb alejām, gatvēm ir estētiska un ainaviska nozīme, turklāt tās atsvaidzina šoferīšu uzmanību pēc tam, kad ilgi braukts pa vienmuļu šoseju.

Turklāt malas ir tā zona, kur joprojām valda liela brīvība. Tieši tur var visdrošāk doties ievākt savvaļas augu sēklas, jo citur ne vienmēr zini, vai neesi privātīpašumā. Lauku ceļu, šoseju malās piestājam pa ceļam uz Jāņu svinēšanu saplūkt margrietiņas, madaras, rudzupuķes. Malas joprojām vēl lielākoties ir publiski pieejamas, brīvas teritorijas.

To, cik malas ir svarīgas, var redzēt, piemēram, Vācijas rietumos, kur nereti pa līdzenumu plūstošās mazās upītes ir iztaisnotas un tek pa tādu kā betona reni. Saukt to par upi ir tīrais eifēmisms. Protams, tā nevar mijiedarboties ar līdzās esošo pļavu vai lauku. Upmala šajā gadījumā ir tikai betona apmale vai glīti appļauta plika zālīte. Ūdensmētras tur nesalasīsi, kalmes nenoplūksi, par spārēm nepapriecāsies.

Bet, protams, arī ekotonos, tāpat kā citur, sastopami dažādi iemītnieki. Ceļmalās bieži redzami ne tikai savvaļas ziedi, bet arī invazīvās sugas – Sosnovska latvānis un daudzlapu lupīnas. Speciāliste iesaka: "Lai atjauninātu sēklu banku, daļā malu, kur daudz vietējās floras augu, būtu labi pļaut tikai tad, kad jau nogatavojušās sēklas. Turpretī invazīvo sugu pārņemtajās vietās zāle jāpļauj pirms attiecīgo augu ziedēšanas, lai novērstu sēklu nobriešanu. Ceļmalu kartēšana palīdzētu saprast, kurās vietās kā labāk rīkoties. Šobrīd praksē gan nereti ir pat otrādi – pašvaldības nepļauj ceļmalas brīdī, kad zied invazīvie augi, piemēram, lupīnas, kas ainavā izskatās krāšņi, "jo taču smuki zied", bet pļauj tikai tad, kad aizmetušās to sēklas un augi zaudējuši pievilcību. Taču tieši tādā veidā tiek veicināta arvien lielāka šo sugu invāzija."

Spānijas kailgliemezis lielos vairumos raisa instinktīvu nepatiku, turklāt labi redzams, ko viņš noēd. Savukārt krāšņi ziedošās lupīnas, lai arī ziedēšanas laikā izskatās skaisti, pārveido augsni tā, ka tā kļūst nepiemērota mūsu vietējām augu sugām. Labā ziņa – visus skaistos invazīvos augus ne tikai drīkst, bet vajag plūkt pilniem klēpjiem, kamēr tie zied, un nest mājās košumam.

Vēl kāda problēma – cilvēkam allaž ir vēlme izlabot, viņaprāt, "nepareizības". Bet ne vienmēr tas ir labi. Piemēram, atklāta augsne ceļa malā, kur vērojama mērena erozija, var radīt vēlmi nostiprināt šādu vietu, pārveidojot to, uzberot prāvu melnzemes kārtu un piesējot daudzgadīgās graudzāles. Bet, kā norāda botāniķe: "Ceļmalas kāpu reģionos nereti ir labākā patvēruma vieta tādām siltummīļu sugām kā parastā miltene, smiltāju neļķe un pļavas silpurene. Savukārt vietas, kur augsne "saslēdzas" un kļūst mazkustīgāka, pārņem daudz ierastākas, ne tik jutīgas sugas."

Specifiski ekotoni ir dzelzceļa uzbērumi un mežmalu stigas. Turklāt tie abi ir cilvēka radīti, nevis dabiski veidojušies: "Jā, dzelzceļu malas ir ļoti neparastas! Tur var ieraudzīt sugas, kuru dabiskais areāls ir austrumu stepes. Akmeņainie, saulē uzkarstošie dzelzceļa uzbērumi daudzviet labi imitē specifiskos apstākļus stepē, savukārt tālāk no uzbēruma, kur vides apstākļi mainās, vide to pastāvēšanai vairs nav tik piemērota. Dzelzceļa uzbērumos varam ieraudzīt arī šī gada augu – smiltāju retēju. Arī meža stigas ir neparastas – tajās tiek ierobežota kokaugu augšana un mērenā traucējuma ietekmē attīstās īpaša zemsedze. Reizēm tieši te var sastapt spilvaino ancīti, kas Eiropā ir aizsargājama suga. Sēņotāji noteikti ir pamanījuši, ka tieši stigu un smilšaino meža ceļu tuvumā var salasīt prāvu pulku dažādu sugu sēņu. Tā ir – pietiek kādam vides pleķītim nedaudz pamainīties, tas uzreiz kļūst par pilnīgi citu pasaulīti, cieši saistītu ar visu pārējo, bet tomēr īpašu."

Ar šī gada dzīvotni saistīti dažādi citi gada dabas simboli. Piemēram, gada dzīvnieks ezis. Pretēji joprojām plaši izplatītajam aplamajam uzskatam, ezis nav meža dzīvnieks (un arī sēnes uz adatām nesprauž, kaut arī tās mēdz uzkost). Viņam patīk uzturēties cilvēku mājokļu tuvumā – dārzmalās, krūmāju josliņās. Tāpēc, ja redzat pilsētā pa ietves malu vēlā vakarā tipinām ezi, nevajag viņu ķert un vest uz mežu. Kā jūs justos, ja būtu devies vakarā uz tuvējo bodīti pēc maizes, bet jūs kāds ieliktu maisā un izlaistu, teiksim, Sārnates purva vidū? Ezim ir savas takas un savas darīšanas, un viņš labi zina, kur dzīvo un kurp dodas.

Malas nesmādē arī gada putns, mājas strazds, kurš tur meklē barību. Arī gada kukainim, jāņtārpiņam, tīri labi patīk malas – upju krasti, meža taciņu malas. Meža kāpu nogāzēs, sausās un saulainās mežmalās un ceļmalās aug reti sastopamais smiltāja retējs, gada augs. Bet gada sūnai, spurainajai dzīparenei, tieši otrādi, patīk avotainās vietas strautmalās un sūnu purvi sēravotu krastos.

Interesanti, ka šī sakritība nav bijusi apzināta izvēle: "Katra no dabas biedrībām izvēlas savu gada simbolu, un tad ir interesanti skatīties un patiešām sajust šīs sinerģijas. Ka tas, kas vienam šķiet aktuāls, arī kaut kādā veidā pārklājas ar ko citu."

Malas ietilpīgais jēdziens licies iedvesmojošs arī radošajiem cilvēkiem, piemēram, biedrība "Radi Vidi Pats" veidoja vizuāli audiāli literāru performanci, aicinot katru reflektēt filozofiskā griezumā – kādas ir katra paša malas un robežas, no kā tās sargā, ko tās pabaro? Arī mākslas telpa MALA pašsaprotami pamanīja gada dzīvotni. Protams, daudzviet notika arī izglītojošas lekcijas un izstādes.

Pēc pētnieces domām, šobrīd vispārīgi var teikt, ka interese un zināšanas par dabas norisēm un sugām Latvijas sabiedrībā aug, bet – kaut arī viena daļa aktīvi izmanto sugu atpazīšanas aplikācijas, iesaistās sociālo tīklu dabas grupās un tamlīdzīgi, lielā mērā tas paliek tādā kā zaļajā burbulī: "Ir tā otra puse, kas diemžēl šobrīd dominē: drošības jautājumi, dzīves dārdzība... Bet vispār ir skumji, jo informācijas mūsdienās ir tik daudz un tā ir tik viegli pieejama, bet tajā pašā laikā vērojama izteikta sabiedrības polarizācija, esam tik ļoti savos savrupajos burbuļos un negribam ne zināt, ne ieklausīties, kas notiek citos. Labā lieta – par Latvijas iedzīvotājiem joprojām var teikt, ka daba viņiem ir ļoti mīļa, ļoti tuva. Dabas mīlestība, izjūta, savstarpējā sadarbība ir augstā līmenī."

"Caur dabā iešanu mēs veidojam šīs ļoti personīgās attiecības ar dabu. Nu, cits jautājums, ka reizēm uztveram pārāk patērnieciski un privātīpašnieciski – man vajag MANU sēni, MANU zivi, MANAS ogas. Un daudz! Turklāt viens ir pamanīt, otrs – rīkoties. Ja redzam, ka izzūd sēņošanas vietas un tiek izcirsti meži, kāpēc piketā pret izmaiņām Meža likumā stāv tikai daži desmiti cilvēku? Kur tad ir tie visi daudzie tūkstoši sēņotāju?”

Izvirzot malu par gada dzīvotni, Latvijas Dabas fonda vēlme bija aicināt vairāk paskatīties apkārt, novērtēt arī sev piederošās malas – dārza malu, īpašuma robežu. Saprast, kas tur mīt, un vai nu palīdzēt, vai netraucēt. Paplašināt izpratni par to, kas ir mala, un pamanīt to. Piemēram, arī loga rāmis un palodze ir malas. Pa palodzi ierāpos vabolītes un zirnekļi, koka loga rāmī ziemo visdažādākie kukaiņi, izkarot barotavu pie loga, komunicējam ar putniem.

Nupat jau gads tuvojas beigām, un janvārī tiks izsludināta jauna dzīvotne. Bet kā tad ar rezultātiem? Vai sabiedrība nu vairāk centrējas uz malām, tā sakot, vairāk izmanto perifēro redzi? "Problēma ir tā, ka visi gada dabas simboli tiek izsludināti gada sākumā, janvārī, kad apkārt sals, sniegs un tumsa. Tad ir interese, jo mediji par to ziņo, bet dabā jau īsti neko novērot nevar, un interese pamazām noplok," smejas dabas pētniece. "Mēs jau arī nevaram prasīt, lai visu laiku domā tikai par to malu vien. Bet man šķiet, ka kaut kas tomēr kaut nedaudz cilvēku prātos aizķēries ir."