Norvēģijas pārtikas izpētes organizācijas "EAT Foundation" un prestižā medicīnas zinātnes žurnāla "Lancet" kopīgi veidotajā starptautiskajā komisijā darbojas vairāk nekā 70 atzītu zinātnieku no visas pasaules. Oktobra beigās viņi nāca klajā ar vērienīgu globālās pārtikas sistēmas izvērtējumu – līdz šim visaptverošāko pētījumu par to, kā ēdam un ražojam pārtiku.

Ja kāds dzīvo mītos par to, ka visi zemnieki rūpējas par zemi un pārtikas ražošana kopumā ir dabai draudzīgs process, tad pārtikas ražošanas patieso ietekmi labi izgaismo zinātnieku aprēķinātais. Pat tad, ja visā pasaulē jau rīt pārtrauktu izmantot ogles, naftu un gāzi, ar pārtikas ražošanas un cilvēces ēšanas paradumiem vien būtu pietiekami, lai klimatu sasildītu līdz robežai, ko starptautiskā sabiedrība vienojusies nepārkāpt. Pārtikas nozare viena pati var cilvēci pārgrūst pāri kritiskajai 1,5°C sasilšanas robežšķirtnei.

Zinātnieki gan apgalvo, ka esot iespējams pabarot gandrīz 10 miljardus cilvēku ar veselīgu uzturu, nepārsniedzot Zemes iespējas. Pašlaik ar šo izaicinājumu pārtikas sistēma netiek galā pat pie esošajiem 8,3 miljardiem. Sāls slēpjas tajā, ka jāiesaistās visiem, lai mērķi sasniegtu un cilvēces apetītes pašreizējais apmierināšanas veids kā salvete drupačas no mutes neaizslaucītu dabu.

Mūsu uztura paradumi ir visu šo krīžu krustpunktā, un zinātnieki uzsver, ka tās ir savstarpēji saistītas, nevis atsevišķi skatāmas. Tostarp bioloģiskās daudzveidības zudums nav atraujams no citām ligām civilizācijas problēmu topā.

Zinātnieki savu skarbo vārdu ir teikuši un rūpīgi pamatojuši ("EAT-Lancet" komisijas ziņojuma apjoms ir 1700 lapaspušu), bet globālo līderu ziņā ir tas, vai brīdinājumi tiks ņemti vērā. Svarīgākās politikas stratēģijas pozitīvu pārmaiņu veicināšanai ietver sabiedrības nodrošināšanu ar uzturvielām bagātu – lielākoties augu valsts – produktu pieejamību, kā arī pārtikas iepirkšanu no vietējām ekoloģiski strādājošām saimniecībām.

Pārtikas ražošana globāli uzņemas atbildību par piecu tā saucamo planētas robežu pārsniegšanu no dabas līdzsvara sabrukuma līdz vielu aprites cikla traucējumiem. Gan tas, kur un kā pārtika tiek ražota un kādus produktus izvēlamies, gan tas, cik daudz pārtikas tiek izmests, ir iemesls šo robežu pārsniegšanai.

Vienkāršākais veids, kā palīdzēt mazināt dabai kā viesmīlim ar pārlieku augstu trauku kaudzi uzkrauto slodzi, ir kritisku aci pavērot pusdienu šķīvi sev priekšā. "EAT-Lancet" komisijas zinātnieku izstrādātā planētas veselīga uztura plāna (Planetary Health Diet) pamatā ir dārzeņi, piena produkti, pilngraudu produkti un augļi. Tiem seko pākšaugi un rieksti, tad – kartupeļi un citi cieti saturoši sakņu dārzeņi. Pavisam neliela daļa uz planētai draudzīga ēdāja šķīvja atvēlēta mājputnu gaļai, zivīm un jūras veltēm, vēl mazāka – liellopa, cūkas un jēra gaļai un olām.

Ja šķīvī proporcija starp dārzeņiem un gaļu ir ačgārna, ir vērts karbonādes, kotlešu un steika lielumu vai ēšanas biežumu samazināt, atbrīvojot vietu dārzeņiem, rosina pētnieki. Pētījumā uzsvērts, ka nav runa par veģetāra vai vegāniska dzīvesveida masveida uzspiešanu, tomēr kopējais virziens iezīmē proporcijas pārdali par labu augu valsts produktiem.

Diemžēl ar atteikšanos no paraduma pārēsties gaļu vien nepietiks. Veids, kādā pašlaik ražojam pārtiku, ne tikai apdraud dabas daudzveidību un ekosistēmas plašās pesticīdu izmantošanas dēļ, bet arī rada minerālmēslu pārslodzi augsnei un ūdeņiem. Savukārt masveidīgas profilaktiskas antibiotiku lietošanas lopkopībā sekas ir rezistence cilvēkiem un vides problēmas. Tāpat atsevišķos reģionos izsīkst saldūdens resursi. Trešā daļa no visām pasaulē radītajām siltumnīcefekta gāzu emisijām rodas tieši pārtikas nozarē, līdztekus lopbarības audzēšanas vārdā tiek iznīcināti meži. Vēl sarežģītāku situāciju padara tas, ka sabiedrība nekādā veidā nesedz vides bojāšanas izmaksas un globāli nodarītā kaitējuma rats iegriežas arvien spēcīgāk.

Vienlaikus pārtikas dārdzības pieaugums, nabadzība un ekonomiskā nevienlīdzība veselīgu uzturu padara pārāk dārgu un nepieejamu miljardiem cilvēku. Ziņojumā secināts, ka bagātākie 30 procenti pasaules iedzīvotāju rada vairāk nekā 70 procentus kaitējuma dabai. Turklāt nevienlīdzība izpaužas arī lauksaimniecības rocībā un iespējā gan ražot, gan kaitēt. Atsevišķos pasaules reģionos trūkst mēslojuma, nespējot saražot nepieciešamo daudzumu pārtikas. Tikmēr citviet slāpekļa un fosfora minerālmēslus izmanto pārpārēm, piesārņojot vidi un veicinot dabas daudzveidības samazināšanos.

Par lauksaimniecību zinātnieku spriedums ir šāds: nepieciešams dažādot lauksaimniecības metodes un saimniekot ekoloģiskāk, kā arī integrēt lauksaimniecības dzīvniekus augkopībā, jo tie nodrošina barības vielu apriti un var veicināt bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos un uzturēšanu gan dabā, gan saimniecībā. Te kā piemērs var kalpot pašmāju ekstensīvās gaļas liellopu saimniecības, kas uztur vai pat atjauno bioloģiski daudzveidīgās pļavas. Zinātnieki gan aplēsuši, ka, pasaules iedzīvotājiem sākot ēst veselīgāk, būtu nozīmīgi jāsamazina kopējais lauksaimniecības dzīvnieku skaits. Ieguvēja būtu daba, jo ar intensīvu lopkopību bieži saistīta neskarto zālāju iznīcināšana, un globāli šie biotopi ir vairāk apdraudēti pat par mežiem un ierindojas visvairāk pārveidoto un vismazāk aizsargāto ekosistēmu vidū.

"EAT-Lancet" izstrādātais pārmaiņu scenārijs tāpat paredz, ka ražīguma pieaugums, uztura paradumu maiņa un pārtikas atkritumu sarukums mazinātu nepieciešamību pēc arvien jaunām lauksaimniecībai nepieciešamām zemes platībām, kas pašlaik tiek atņemtas dabai. Nesabalansēta zemes izmantošana, īpaši mežu izciršana, joprojām ir viens no būtiskākajiem bioloģiskās daudzveidības zuduma un reizē klimata pārmaiņu globālajiem dzinējspēkiem. Un, zinātnieku ieskatā, tas signalizē par vajadzību apturēt atlikušo neskarto ekosistēmu pārveidošanu.

Līdz ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības zudumu pašlaik ir divi lieli izaicinājumi. Pirmais – nodrošināt pārtiku visiem, turklāt – veselīgu pārtiku, kas ražota videi draudzīgā un klimatam neitrālā veidā. Otrais – jautājumi saistībā ar enerģētikas risinājumu attīstību. Ja kādam šķiet, ka enerģētika nav saistīta ar pārtiku, tā nebūt nav, jo abas jomas sākušas konkurēt par zemes lietojumu.

Runājot tieši par dabas daudzveidības riskiem, Latvijā, līdzīgi kā visā Eiropā, lielākā cilvēku ietekme saistīta ar dzīvotņu iznīcināšanu. Visintensīvāk to izjūtam mežos, taču tas notiek arī lauksaimniecībā. Piemēram, izzūd bioloģiski vērtīgās pļavas, kuras aizstāj aramzeme. Arī kopumā, intensificējot lauksaimniecību, daba un ūdeņi cieš. Pārvaldot dabas resursus, īsti neprotam sadzīvot ar citu sugu pastāvēšanu. Lauksaimniecībai Latvijā kļūstot arvien intensīvākai, palielinās riski tām sugām, kurām nepieciešamas tādas ainavas, kurās iespējams pārvietoties. Tāpat apdraudējumu rada invazīvās augu un dzīvnieku sugas.

Pasaulē diskutē par to, vai intensīvāk izmantot mazāku zemes platību un uzskatīt šīs teritorijas par tādām, kas no dabas daudzveidības viedokļa ir ļoti ietekmētas, vai tomēr strādāt ekoloģiski, bet lielākā platībā un ar mazāku ietekmi uz vidi. Domāju, ka Latvijā mums netrūkst zemes resursu, lai ekoloģiskā veidā izaudzētu pārtiku visiem iedzīvotājiem. Globāli tas varbūt ne visos reģionos ir tik vienkārši. Protams, arvien vairāk zemes atbrīvojot enerģijas ražošanai, futūristiski varam spriest, ka pārtikas ražošanai būs jāmeklē arvien efektīvāki veidi, kā ierobežotās platībās ražot uzturu cilvēcei. Tomēr ne piecos, ne 20 gados Latvijā tas nebūs aktuāli, mums vairāk jāfokusējas uz risinājumu meklēšanu, lai padarītu lauksaimniecību videi draudzīgāku.

Ikdienas patērētāja uzdevums ir vērtēt pārtikas izcelsmi un to, vai produkts ražots videi draudzīgi. Ja tas ir par sarežģītu, tad vismaz izvērtēt, cik liela daļa no iegādātās pārtikas tiek izmesta. Tieši ar pārtikas izmešanu sākas atbildība par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Ja izmetam pārtiku, tad jāsaprot, ka tās saražošanai ir tērēti resursi, tostarp izmantota zemes platība. Ja tā nav bioloģiskā pārtika, tad ticis radīts arī piesārņojums. Tāpat – veltīti resursi loģistikai. Tam visam kopā ir liela ietekme uz dabu un klimatu. Protams, jāvērtē, cik liela daļa ražas dažādu iemeslu dēļ nonāk atkritumos jau saimniecībā, un jātiecas arī šo apjomu samazināt.