Kad saka "ainava", vārds it kā katram ir saprotams, bet, ja nāktos raksturot, precīzāk definēt šo jēdzienu, laikam jau biežākais paskaidrojums būtu "skaists skats". Un tomēr – ne katrs skaists skats ir ainava, jo ainava neietver tikai estētiskās uztveres šķautni. Ainava jebkuram no mums ir ne tikai svarīga dzīves vides sastāvdaļa – starp visiem skaistajiem skatiem ir tādi, kurus īpašā veidā tīri personiski un arī kolektīvi dziļākā līmenī uzskatām par nozīmīgākiem, reizēm pat simboliskiem. Tas var būt īpaši raksturīgs vai izcili skaists dabas skats, bet arī kultūrvēsturiskas vietas. Nacionālās ainavas ir viena no sastāvdaļām, kas veido identitātes un piederības sajūtu.

Eiropas ainavu konvencijā lasāma definīcija, ka "ainava ir teritorija tādā nozīmē, kā to uztver cilvēki, un kas ir izveidojusies dabas un/vai cilvēku darbības un mijiedarbības rezultātā".

"Jā, definīcija ir ļoti plaša, ietilpīga, jo tas nav tikai kaut kāds viens parametrs," saka Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša. Ainavas novērtējums ir sarežģīts, jo tiek ņemti vērā gan estētiski, gan kultūrvēsturiski, gan vides faktori, tiek vērtēta arī unikalitāte. Ainavu vērtēšana nav ļoti strikti reglamentēta, taču kaut kādi kritēriji, protams, eksistē. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, ar gleznām – to vērtību taču nenosaka tikai izlietotās krāsas cena vai daudzums.

Ainavu "dokumentu vēsture" nav nemaz tik sena – Eiropas ainavu konvenciju, kuras mērķis ir veicināt ainavu aizsardzību, pārvaldību un plānošanu, kā arī organizēt sadarbību par ainavu jautājumiem, Eiropas Padome pieņēma vien 2000. gada 20. oktobrī. Pieņemot likumu "Par Eiropas ainavu konvenciju", 2007. gada 18. aprīlī šo konvenciju ratificēja arī Latvijas Republikas Saeima, pēc tam tika izstrādātas arī ainavu politikas pamatnostādnes 2013.–2019. gadam, savukārt pērn – ainavu politikas ieviešanas plāns (2024.–2027.). Ainavu politika ir tāds kā ietvars vienotam skatījumam, kas ietver arī vienošanos, kādas ainavas vēlamies saglabāt nākotnei.

Tā nu tapa nacionāla līmeņa novērtējums, kas ir Latvijas ainavu politikas īstenošanas pamats. Tika izveidots arī Latvijas digitālais ainavu atlants, kur ir plaša informācija gan nozaru profesionāļiem, gan interesentiem. Tostarp te ir arī informācija par 18 īpašajām nacionālas nozīmes ainavām, starp kurām ir gan neskartas savvaļas pērles, gan savdabīgas kultūrainavas.

"Pašvaldībai arī pašai ir iespēja noteikt savas ainaviski vērtīgās vietas teritorijas plānojumā, varbūt pat piešķirot tām īpašu statusu. Tādēļ arī tika izstrādātas vadlīnijas un kritēriji, lai, balstoties uz ainavu kvalitātes novērtēšanas indikatoriem, varētu izvērtēt ainavas vietējā mērogā. Arī Ainavu atlantā jau šobrīd redzamas arī pašvaldību teritorijas plānojumos noteiktās ainaviski vērtīgās teritorijas," stāsta Ilze Oša.

Ja nu oficiāli atzītās ainavas teritorijā ir privātīpašums vai arī pašvaldība ko plāno izmainīt, nekādu striktu aizliegumu gan neesot – viss ir ieteikumu formā, ar domu vairāk izcelt pozitīvos aspektus un īpašniekiem pašiem ļaut saprast, ka pilī rūpnīcu nevajadzētu iekārtot un gleznainā upes ielokā necelt skārda angārus: "Šobrīd apmēram 60 % nacionālās vērtības dabas ainavu jau tāpat atrodas aizsargājamās teritorijās – dabas parkos un tamlīdzīgi, tātad tās jau ir aizsargātas. Protams, daba pati ainavas pārveido – stāvkrasti nobrūk, kokus nogāž vētra... Dabiskās izmaiņas mēs nevaram ietekmēt, bet cilvēka iejaukšanos gan. Ja ir skaista ozolu gatve, tad varam to pasargāt no iznīcināšanas. Protams, vienmēr ir arī ekonomiskā attīstība, drošības jautājumi – tad jāmeklē kompromiss. Tai ozolu gatvei šoseju var arī apkārt apbūvēt."

Ilze Oša norāda, ka ainavu politika tomēr ir tāda lieta, kas vairāk orientēta uz pozitīvismu un pievilcīgā izcelšanu. Būt nozīmīgas vai skaistas ainavas, tā sakot, "īpašniekam" ir iespēja vairāk piesaistīt tūristus. Un ekotūrisms Latvijā ir labi mārketējams produkts. Piemēram, Daugavas Rozališķu loks Naujienes pagastā jau tāpat ir ļoti skaists, bet daudzi kāpj skatu tornī, arī nostalģijas vadīti, – cik daudzi gan publicējuši foto, kur redzama pārlocīta 10 latu banknote un tās "turpinājums" dabā!

Atsevišķs projekts saistībā ar ainavām un to apzināšanu tika īstenots kopā ar Kultūras ministriju un Latvijas Nacionālo bibliotēku par godu Latvijas Republikas simtgadei. Projekta laikā tika iesniegti 928 pieteikumi, kuros minētas vietas un teritorijas Latvijas laukos, ciemos un pilsētās, kuras iesniedzējiem šķitušas tikt īpašas Latvijas vērtības godā. Ekspertu padome tālāk virzīja 243 ainavas. Par tām varēja balsot ikviens, tādējādi nosakot tās 50, kas ir iekļautas "Ainavu dārgumos". Toreizējā ceļojošā izstāde nu visiem skatāma elektroniski attiecīga nosaukuma vietnē. Savukārt no šiem 50 dārgumiem ir izvēlētas astoņas plašākas ainavas, kas iekļautas Latvijas kultūras kanonā, – tur ir, piemēram, Abavas senleja, Latgales ezeraine u. c.

Sava nozīme ainavas nozīmībā ir tās unikalitātei – gan vietējā, gan plašākā mērogā. Latvija jau devīto reizi piedalās Eiropas Padomes ainavu balvas sesijā. Šogad nacionālajā atlasē tika iesniegti astoņi pieteikumi, augstāko vērtējumu un īpašo nomināciju "Par cilvēka un dabas mijiedarbībā veidotām ainaviskajām vērtībām" ieguva Latvijas Dabas fonda projekts "Parkveida pļavu atjaunošana Ziemeļgaujas Lejzemniekos un Kalnkalčos". Iepriekšējās sesijās Latvijai klājies ļoti labi: iepriekš augsti novērtēts gan Latvijas Dabas fonda pieteikums "Ainavas runā. Dabas daudzveidība Latvijas ainavās", gan Daugavpils cietokšņa rekonstrukcijas projekts, gan Neikenkalna dabas koncertzāles izveide Dziesmu svētku šūpulī Dikļos. Dalība šajā konkursā sniedz starptautisku atpazīstamību, turklāt tās dalībniekiem, nacionālo atlašu uzvarētājiem, ir sava alianse, kas savukārt pašvaldībām un organizācijām sniedz plašākas pārrobežu sadarbības iespējas.

Skatoties savulaik projekta iesūtītos attēlus, redzams, ka katram izpratne par ainavu ir sava – sākot no jūras piekrastes līdz pat sunim, kas guļ pie malkas grēdas. Arī "zelta izlases" – 50 Latvijas ainavu dārgumu – spektrs ir ļoti plašs. Ir gan arī nianses, kas jāņem vērā. "Ainavu sarakstā ir, piemēram, Ķemeru sanatorija. It kā tā ir viena ēka, bet tomēr vēsturiski asociējas ar tiem laikiem, kad tur bija slavena kūrvieta," skaidro Ilze Oša.

Neraugoties uz objektīvu unikalitāti, kā jau minēts, vienmēr ainavu vērtēšanā līdzdalīga ir arī personas vai tautas subjektīvā attieksme, sajūtas – līdzīgi kā Ēriks filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ar lepnumu rādīja dēlam, kur ganījis govis bērnībā. Ilze Oša bilst, ka ir svarīgi ko tādu nepazaudēt: "Mēs jau paaudzēs skatāmies latviešu režisoru filmas, kas uzņemtas pirms piecdesmit un vairāk gadiem. Un man liekas, ir svarīgi, ka mēs saprotam un redzam, kur tās vietas ir, ka atpazīstam, ka tās nav mainījušās līdz nepazīšanai un kļuvušas par kaut ko mums svešu. Pat tad, ja maināmies kā cilvēki, kā sabiedrība un dzīvojam modernāk, man liekas, katram joprojām ir būtiska piederības sajūta, kaut kas personīgs, savs kultūras kanons, fundamentāls pamats. Mums ir daudz dažādu lietu, kas mums varbūt nav tik foršas un par kurām esam sapīkuši, bet mums ir daudz, par ko būt lepniem, ko pasaudzēt. Ir ļoti svarīgi saglabāt savas zemes raksturīgo unikalitāti."